es dazhreiz pamostos no domas, ka viss kam es dziivee esmu pieradusi ir tik sveshs, jo es it kaa atceros vai saprotu, ka visas lietas un idejas kaads ir izdomaajis un es esmu vienkaarshi sanjeemusi pretii bez jautaajumiem. es it kaa pamostos, kaa diivains, nezinaams dziivnieks, cilveeku pasaulee, kas ir izdomaata, radiita ne no kaa, un eksistee nosaciitaa formaa tikai tik ilgi, kameer visi piekriit ka viss ir tas kas tas ir, ka dazhaadas lietas jaasauc dazhaados vaardos un jaadara dazaadas lietas lai nonaaktu pie citaam lietaam. ka jaadziivo peec vadliinijaam kaa uz dzelzcelja sliedeem, kameer es pats sev esmu vadaataajs kas grib iet pretii mezhaa uguniim. es laikam it kaa esmu tik daudz ko iemaaciijusies kaa beerniibaa paklausiigi eedot slimniicaa putru. es dazhreiz atmostos kaa tas diivainais, nezinaamais dziivnieks.