man ljoti patiik privaata dziive, kad neviens nezina, ko tu savaa praataa domaa, un neviens nezina, kas tev notiek kruushukurvii un vispaar, kas tev aiz aadas. kad tu vispaar neklausies, ko cilveeki purpina, un neatskaties, bet gan pa pusei savaa galvaa tikai ar vienu kaaju realitaatee, ej tur kur tev gribaas, kur ir eerti un silti un kur nav nekaada darba. tad dziive ir kaa silta, saulaina riita virtuve, kuru maigi iesmarshinaajushi ceptu pankuuku un kafijas duuminji, savaa nodabaa var aplaistiit pukju podinjus, eest ievaariijumu un lasiit riigas laiku. man tik muljkjiigas lietas shkjiet kaa vieniigaa dziives iisteniiba.

atkal un atkal un atkal sabrukt vecajaas skumjaas. kaa piesieta ar virveem pie veciem spoku beeninjiem. vienmeer kaut kaads sunpurnis gluun aiz stuura, vienmeer, un atkal un atkal un vienmeer. cilveeki staigaajiet taalaak un garaam, es te labaak palikshu savos beeninjos ar sunpurnjiem, jo es taa izveeleejos deelj savaam virveem. es esmu tik ljoti taalu no visa, kas man kosmosa dziivee uz zemes shkjiet tik magjisks un dailjsh, jo manas virves man apsietas ap vidukli un tikmeer zhnjaudz, kameer es vairs nevaru paspiileeties pretii, un mani atkal aizrauj uz maniem beerniibas spokainajiem beeninjiem, kur man ir tikai sunpurnji un zirnekljgalvas. tur es varu briivi peec izveeles izteeloties un sapnjot, bet tur nav nekas iists, tikai vienmuljsh vaajpraats, ko man sunpurnji paardod kaa filozofiju vai religjiju vai zinaatni, viss viens.