izgaaju no darba/maajaam, ap chetriem aaraa jau kreeslo, gaaju gar bazniicas laukuminju uz kafejniicu, nopirku mazo mokas kafiju un melnaas shokolaades taafeliiti. ap augstajiem kokiem pie bazniicas, ap kapakmenjiem melniem un zalji suunainiem, veel dzeltenas kljavu lapas, bet aara gaiss ir skaudri auksts, tumshas ziemas elpa. es devos uz kancelejas prechu veikalu pirkt lamineejamo papiiru un tad uz pastu nosuutiit veestuli, un es klausiijos Shopeenu. es dziivoju/straadaaju Jewellery Quarter, kas ir veesturisks centra rajoninjsh, kur senaak razhoja daarglietas un visaadas lietas no daargmetaaliem un daargakmenjiem. te ir veca kapseeta un daudz vecas akmens maajas. te viens aiz otra ir daarglietu veikali ar skatlogiem. vakaraa te var staigaat, kad gaiss ir zils un svaigs, un skatlogos mirdz gredzentinji. shovakar rii debesiis mirdz meeness. un man paliek silti un skumji ap sirdi skatoties spozhos logos iekshaa, kur ofisos straadaa sievietes un viirieshi. sievietes seezh ar kruuzeem un viirieshi neesaa baltus kreklus un brilles. un vinji driiz ies maajaas, vinji var buut tik apmierinaati un justies droshi, virzoties no punkta a uz punktu b.
es dazhreiz piekjeru sevi savaa kjermenii, taa it kaa es buutu kluss veerotaajs, taads mazs eenains nekas, kam pieder vesels cilveeka kjermenis, un es tagad esmu par vinju atbildiiga. tajos briizhos, manas rokas, mana balss, un mani vaardi un dreebes, visa es sev shkjietu tik svesha un nezinkaada. un es juutos taa it kaa mans uzdevums buutu iemiesot to manu cilveeka kjermeni un balsi un leemumus, neatgruust un lietot kaa ieriici. bet es neesmu paarliecinaata kaa un cik labi man tas sanaak, un galvenokaart KAAPEEC. es zinu, ka es nekad neuzzinaashu.
un veel, lai arii cik ljoti es baidiitos no vinja un nezinaatu ko iesaakt ar sho savu cilveeka kjermeni, ar 'it kaa sevi', es juutos ljoti privaatiipashniciski, es negribu ljaut sev dariit lietas, kas man atnjem un kas mani iznieko. es labaak sevi paturu nost no visa kaa muzeja eksponaatu, nekaa dziivoju.
es dazhreiz piekjeru sevi savaa kjermenii, taa it kaa es buutu kluss veerotaajs, taads mazs eenains nekas, kam pieder vesels cilveeka kjermenis, un es tagad esmu par vinju atbildiiga. tajos briizhos, manas rokas, mana balss, un mani vaardi un dreebes, visa es sev shkjietu tik svesha un nezinkaada. un es juutos taa it kaa mans uzdevums buutu iemiesot to manu cilveeka kjermeni un balsi un leemumus, neatgruust un lietot kaa ieriici. bet es neesmu paarliecinaata kaa un cik labi man tas sanaak, un galvenokaart KAAPEEC. es zinu, ka es nekad neuzzinaashu.
un veel, lai arii cik ljoti es baidiitos no vinja un nezinaatu ko iesaakt ar sho savu cilveeka kjermeni, ar 'it kaa sevi', es juutos ljoti privaatiipashniciski, es negribu ljaut sev dariit lietas, kas man atnjem un kas mani iznieko. es labaak sevi paturu nost no visa kaa muzeja eksponaatu, nekaa dziivoju.
teikt