es laimi esmu nostaadiijusi kaa objektu taalienee. un taapeec, ka taads objekts no manis vienmeer attaalinaas un nekad pie manis nenaak, es to mazliet un dazhreiz ljoti ieniistu un pat nicinu. sanaak, ka es nicinu laimi un spiiteejos tai pretii, jo taa pie manis nenaak, un es negribu kaa taada mazaa nabadziite tai iet klaat un pakalj un prasiit un luugties.

tik trausli ir leenaam justies stipram. bet taa sajuuta ir tik silta un pamatiiga, kad tev nevienu nevajag, un dziive seciigi notiek, tu esi pabarots, nomazgaajies, sauss un droshs. tu ieej sevii kaa daarzaa, un tur tik daudz ko var kopt un staadiit un priecaaties. bet dazhreiz veelaizvien ienaak dazhaadi skaisti cilveeki, un tu atceries, ka neesi ents un suuna, bet gan viens no vinjiem cilveekiem, un ljoti achgaarns un nepiederiigs, nemaakuliigs, nieciigs, nepamanaams.