es atcereejos, ka man uz ledusskapja staav vodka

ja jau viss, ko cilveeki dara ir dziive, tad kaapeec vienmeer shkjiet, ka viss, ko es daru nav dziive, bet kaut kaada njergaashanaas zem latinjas, virs kuras viss ir augstaa lieliskuma liimenii. taa it kaa es vienmeer daru naakamo labaako, ka es nekad nedaru labaako.
un katru reizi, kad es iedomaajos dariit kaut ko lielisku, tas ir kaa nepaarvarama siena, kas jau pashaa saakumaa mani suuta atpakalj kaa mazu melnu gruzi.

man biezhi dazhaadu izveelju priekshaa gribas vienkaarshi seedeet kaa muljkjiigai piepei vai vistai un teikt, nu jaa norm dariet ar mani peec saviem ieskatiem, jo vispaar jau pohuj ne.

es gribu sajust to magneetisko speeku, kaads dazhreiz paarnjem, kad dziivee viss ljoti konstruktiivi un aizraujoshi nokaartojas. bet es taadam vairs neticu, taapeec tagad tikai taada izshkjiishana un dreifeshana pashaa pudeles dibenaa kaa mazam melnam gruzim.

un veel mani ljoti kaitina, kad cilveeki man saka, kas man nav piemeerots un kas prieksh manis ir labaaks. it sevishkji mani tas kaitina, kad es tieshaam nezinu, kas no visa taa sasodiitaa dziives neaptveramaa arsenaala ir kas un prieksh kam un kaa es shajaa visaa ietilpstu

dziive varieejas starp shaushaliigu iisteniibas izjuutu un sirreaalu poeeziju. particles and waves, neviena nav iista, abas ir. un kas esmu es?
es nezinu vai es esmu iista vai neiista? es nezinu vai lietas ko daru un cilveeki kuriem sevi veltu mani padara iistaaku vai neiistaaku. kaa lai es to zinu? es tikai zinu, ka es gribu zinaat. bet veel es zinu, ka es biezhi nepienjemu un negribu to ko es uzzinu? beigaas es saprotu, ka viss ko es zinu vai nezinu ir tukshs un veidots no neiespeejamas amorfas substances. luudzu, kaut jel kaadu piezemeeshanos, gravitaaciju, solid facts. es gribu, man vajag jel kaadu iisteniibu, bet es tak nezinu, ko noziimee 'iisteniiba'

es uzticos tikai sliktajaam emocijaam.

bet es izdomaaju teoriju, ka es taa daru, lai saasinaatu skaistaas emocijas. juus vispaar zinaat, cik magjiski ir justies prieciigai un briivai peec muuzhsenas un smagas skumju un zudiibas juuras, kas tev ir guleejusi un spiedusies uz pleciem un pakausha un aciim un dveeseles. tad tu juuties kaa liegs taureniitis virs ziedoshu liepu galotneem pashaa vasaras siltuminjaa.

es zinu, ka absoluti jebkas var shkjist tragjisks vai briinishkjiigs, neatkariigi no taa satura. piemeeram, pashlaik es seezhu savaa peedeejaa gada birmingham bedroom, uz puspaveertaa loga mirdzinaas vakara saule un debesis ir gaishi zilas, un brauc mashiinas un keitija virtuvee taisa eest. man uz gultas ir dreebju chupa, telefons, kruuziite ar vodku un aabolu sulu un tumbinja ar muuziku. un man ne pret ko nav pretenziju.

dziives situaacijas naak kaa viljnji tev pretii, un tu vinjus paarvari un tie nekad nebeidzas.

es dazhreiz staigaaju pa tukshu maaju, uzvaariit teeju vai aiziet uz toleti, un man shkjiet tik diivaini un nepatiikami, ka es tikai briizhiem apzinos sevis esamiibu. mani paarnjem taadas klusas shausmas un nepatika pret to apbriinojamo automaatiskumu kaadaa es aizvadu savu dziivi, visas lietas ko es daru un pat saku, izveelos. bet veel lielaakas shausmas mani paarnjem sevi saasinaati apzinoties.

dazhreiz man gribas izmisiigi piekjerties pie kaadas vietas un laika, vasaraam, dziivee ir tik maz vasaru, vasaras vakaru, deelj skaudras apzinjas, ka visaa visuma eksistences muuzhiibaa es esmu vieniigaa shaada tik trausla un mirkliiga, bet neizmeerojamas noziimes un skaistuma piepildiita mirklja iipashniece. un katru reizi, kad laiks mani aizrauj projaam no taada briizha, man ir aizdomas, ka manii pazuud siikas dveeseles vai cilveeciibas drumslas. jo kaa gan ar shaadu laika brutalitaati sadziivo, tikai notrulinoties, pazaudeejoties, atsveshinoties.