saskatiijos to dulno Braienu Koksu, un man atkal palika shausmiigi. izraadaas, ka, taa kaa siiko dziivnieku kjermenja virsmas un kjermenja tilpuma ratio ir lielaaks nekaa lielo dziivnieku, tad vinji aatraak atdziest nekaa lielie dziivnieki. taapeec vinjiem ir jaabuut aatram metabolismam, lai saglabaatu kjermenja temperatuuru un nenomirtu. taapeec vinjiem ir proporcionaali daudz vairaak jaaapeed dienaa, lai uztureetu aatru metabolismu un ieguutu siltuma energjiju. un siikie dziivnieki to vien dara kaa visu dienu eed, burtiski taapeec lai nenomirtu. siiki dziivnieki burtiski ir biokjiiimiska reakcija, kurai visu laiku jaapievieno ingredienti, lai vinja turpinaatos. un ja taa padomaa tad cilveeki ir tikai nedaudz lielaaki un dara to pashu. pohuj, kaada tad vispaar jeega. stulbais Braiens, stulbaa Zeme, stulbaas planeetas un Saule un unity field un kvantu putas.

mans intense filozofijas biedrs Adrians man atsuutiija noskatiities vienu filmu par visaadiem pagaatnes gjeenijiem, matemaatikji Kantoru, Godeli, Bolzmanu un Turingu, filma bija par to kaadi vinji bija ljoti gudri ar skaistiem praatiem un bad infinity hipoteezeem, un visi njeema nelabu, psihotisku, maniakaalu galu, 2 vai 3 no vinjiem pashnaaviibaa. man shkjiet pieskarties patiesiibai kaa 'zinaashanai' ir kaa nokaiteetai dzelzij. patiesiibu cilveeki driikst tikai just, bet ne sludinaat. man vienmeer ir ljoti zheel maniakaali apseestus gudrus un jaukus cilveekus, vinji ir iekritushi slazdaa. cilveeki apseesti ar laikmetiigaam iluuzijaam gan ir pavisam kas cits, tie nodziivo aizmigushas un piedziivojumiem bagaatas dziives. un tad veel ir spoki, kas nekad nekam netic, bet nemaniiti paarvietojas cauri laikam un telpai un tikai veero ar karstu saapi dveeselee.

viss ir pilniigi vienaads. taapat kaa universs leeni izshkjiist, atsveshinaas, kljuust vientuljsh un tumshs, arii cilveeki. un viens Feinmana elektrons vientulji zibshnjo un raada holograafiskas emergent formas, un visi tam tic, un fonaa skan sirreaalas cilveeku radoshaas skanjas ar vijoleem. man uz rokaam ir mazi zilumi, un es nezinu no kaa, un es iedomaajos, kaa peec viena laika spriizha (es pat neesmu paarliecinaata vai ir taads vaards vairs) manas rokas buus vecas, un uz vinjaam buus vairaak zilumu. un tikmeer divdesmitaa gadsimta modernisti mieriigi atduss savos kapinjos. nav viegli sakombineet visaadas sirreaalas un smagas apjausmas ar ikdienu, un, heck, man nemaz negribas.