shodien darbaa redzeeju atkal savu skaisto wholesome elektrikji, kuru nebiju redzeejusi kaadus divus meeneshus. man tas sheit ir jaapieraksta kameer man veel nav beidzies priecinjsh pirms divu eseju un gjeneraalaa dziives daunera iestaashanaas. es sho priecinju apvienoju ar to kaa fuck da police ieshu pirkt cigaretes jo keitija man iedeva glaazi viina un riit ieshu tuseet ar saviem jaukajiem draugiem un to kaa tomam no darba pastaastiju par savu humongous crush uz elektrikji ceriibaa ka vinjsh to vinjam nodos. tagad es kaartoshu istabu, dzershu kafiju peec tam, un viss buus orderly and nice.

man shkjiet es par maz uztraucos,
un es nemaaku dusmoties arii,
esmu vai nu ljoti beediiga
vai shausmiigi iemiileejusies.

neesmu iipashi veiksmiigs cilveeks, jo man ir tik vaaja interese par apkaart notiekosho, kaa neievilkusies kumeliishu teeja. es visu dienu un nakti tik omliigi dziivojos savaa galvaa, un es no sirds apbriinoju cilveekus, kuriem interesee pasaule un kosmoss un tur politika un literatuura un kultura un visas taas intelektuaalijas. mani arii tie cilveeki diezgan stipri garlaiko un kaitina, jo kaada gan starpiiba dienas beigaas un vispaar, pohuj 4evz
man taa ir diezgan liela probleema. piemeram balliitees tas noziimee, ka es nebuushu labs sarunu biedrs, jo es aatri piedzershos, kaut kur stuuri seedeeshu un skumji smaidiishu un ljoti pashapmierinaati meetaashos ar ironiskiem un biezhi neadekvaatiem jokiem, bet liidz ko kaads zeens (ar meiteneem man vispaar nav par ko runaat) gribees ar mani pie cigaretes nopietnaak parunaat, es kljushu par dumju zakjeenu un pateikshu kaut ko aizbiedeejoshi depresiivu vai aiz nezinjas kur likties saakshu buchoties.
taa taa mana dziive sastaav no visa paarveershanas pasiivi agresiivaa melanholiskaa humoraa, un dziivoshanas savas galvas lunatic asylum.
kur cilveeki rod iedvesmu intereseeties par pasauli? vai tad viss nav groundless?