05 November 2012 @ 10:20 am
 
dziive ir kaa istaba. ja ir daudz mantu, tad ir maajiigi, bet gandriiz vienmeer ir haoss un konstanti viss jaakaarto, jaaliek pa plauktinjiem, kaa arii protams gruuti aizbraukt un paarvaakties. ja ir maz mantu vai nav vispaar, tad ir kaartiiba un miers, nav saistiibu, bet ir vientulji un nemaajiigi un gribas nomirt

veel man shoriit radaas doma, ka es sev izveidoshu iedomu draugu, taa kaa Dexteram vinja teevs. es domaaju, ka taa man labaak izdosies pienjemt visaadus leemumus, un pierunaat sevi uz visizdeviigaako riiciibu, ar vinju runaajoties.
 
 
05 November 2012 @ 01:04 pm
 
dahzas dienas nekas cits neatliek, kaa sakaartot istabu, uzvaariit teeju, klausiities Modern Lovers un gaidiit kad jaaiet uz darbu.

man ir taa, ka viss ir labi, liidz es atceros, ka esmu cilveeks, dazhreiz es eju garaam veikalam, un atspulgaa sevi redzu, vai es shivereejos pa istabu, shivereejos, vai vienkaarshi eju kaut ko panjemt no atvilknes, un es redzu savu seju vai roku spogulii, un tas pats notiek arii vannasistabaa, tur es redzu visu sevi, un es atceros tad, ka es esmu viena maza sieviete ar muljkiigu skumju iebiedeetu sejas izteiksmi. taados briizhos man gribas padoties un kaut kur sabrukt un raudaat.

dziive nebiidi man vairs aaraa dziivot, dziivot vienaa siikaa veidolaa, kuru visi aplipina ar savaam stereotipu un laikmetiigo veertiibu lapinjaam.

es veeleetos sheit ielikt citaatu:

“Man shouldn’t be able to see his own face—there’s nothing more sinister. Nature gave him the gift of not being able to see it, and of not being able to stare into his own eyes. Only in the water of rivers and ponds could he look at his face. And the very posture he had to assume was symbolic. He had to bend over, stoop down, to commit the ignominy of beholding himself. The inventor of the mirror poisoned the human heart.”
— Fernando Pessoa
 
 
simfonija: norah jones - miriam