vareetu buut tik vienaldziiga kaa mantas uz galda un griidas, un nekas nmainiitos.

buut cilveekam
skatiities uz citiem cilveekiem
buutu tik lieliski, ja cilveeki vareetu izjust sevi kaa citus cilveekus. es pat nevaru aptvert ka kaads vareetu par mani domaat kaa kaut ko nepaziistamu un diivainu vai biedeejoshu. kameer es taa domaaju par citiem cilveekiem, bet vinji sev ir tik ierasti un konstanti
taads domu mudzheklis. bet tas buutu tik lieliski, ja cilveeki sevis izjuutaa un citu izjuutaa nebuutu atshkjirti

mani paarnjem neizsmeljams, beznosaciijumu miiljums satiekot cilveekus, kas nav kaut kaadi pompozi plaatiizeri. man pilniigi gribas raudaat, un paarnjem nerealizeejams nemiers, jo nekas nenotiek. es tagad ljoti labi atpaziistu to beznosaciijumu sajuutu. taa ir ljoti zema un smaga un glaastosha un neticiiga un aizraujosha, un aarpus laika.
tad es nezinu, kur likties un sadaru muljkjiigas lietas, shaudos apkaart, eedu paaraak daudz zemesriekstu sviesta un neko nevaru notureet sakariigi ilgi, nevaru izlemt, un nevaru aizdziit visaadas apmaakushaas sejasizteiksmes ejot pa ielu.

briivdiena, taapeec spamoshu 

man besii, ka dazhreiz es iedzeru, un tad es visu atceros. tad es itkaa pamostos un atceros, kas es iisteniibaa esmu un ko es vienmeer gribeeju. tad man cauri straavo patiesiiba, kas uzspurgst no manas putekljainaas tagadnes iluuzijas. un tad man ir tik daudz ko teikt. par vasaras saakumu un dziives riteejumu un patiesiibu, man pilniigi shkjiet, ka istabai apkaart es intereseju un visas manas atminjas riiko balliiti. taa itkaa kaut kaads hemingvejs mani buknjiitu ar elkoni. un tad es domaaju, ka es tak esmu es, bet kaapeec neviens to nesaprot, un kaapeec visi ir tik uzmaniigi, un kaapec ir visaadi conditions.
manupraat, ir labi ik pa reizei iedzert tikai taapeec lai piedziivotu sho atcereeshanaas un trueness sajuutu. vinja peectam pazuud, labi, bet uz mirkli. citaadaak visa taa realitaate ir par traku