mana jaunaa miiljotaa smiekliigaa nodarbe ir mekleet preposterous citaatus no visaadiem viirieshiem no senajiem laikiem par sievieteem. mums vakar bija literatuuraa lekcija par feminismu un lielaako dalju lekcijas pavadiiju ar neticiibaa sarauktaam uzaciim ieplestaam aciim. kad biju maza domaaju ka pasaule ir draudziiga vieta kur visi ir draugi un CILVEEKI, bet tad visaadas beibes saaka neesaat maz dreebes domaadamas ka tas ir empowering un visaadi viirieshi uzvesties kaa dziivnieki domaadami ka taada ir true briiviiba un viss kljuva veel trakaak kaa viduslaikos un senajaa griekjijaa. tagad nezinu vai pati vai citas sievietes vai viirieshi ir citplaneetieshi. nav jau taa ka visi ir vienliidz traki, bet vot to gan nesaprotu, kaa cilveeki skataas uz skaistajaam lietaam un priecaajas, kameer apkaart tik daudz nesmukaa un tajaa ljoti reti kursh iedziljinaas un grib to izracionalizeet, mainiit

vienkaarshi ljoti gribas pazust, kaapeec dazhas lietas tik viegli pazuud iznjemot mani
taa nav biokjiimija vai psihologjija tas ir melns velns

a room of one's own
nevaru izlemt vai dzert mokkafiju vai viinu
ja man naaksies runaat ar veelvienu prastu 21. gadsimta cilveeku laikam nomirshu