jau paaris nedeeljas no riitiem mostoties plaanoju aiziet uz veikalu un nopirkt pudeli sarkanviina, but it's not appealing anymore
man galvaa visu laiku zvana, it sevishkji ja es ieklausos
vieniigais kas man, kaa ednai millejai viirietis, nomierina domas un apskaidro pulsu ir sonaates un teksti ko sarakstiijushi seni viirieshi, so sad really, jo pirms tiem simtiem un tuukstoshiem gadu, cilveeki bija kaa tikko pamodushies un kaisliigi ticeeja ka kaut kur ir izkaisiita patiesiiba ko var savaakt kopaa un kaa magjiskos putekliishus nobeert paar pasauli un tad buus utopija

bet es citeeju un paarfraazeeju kortniju lovu: everytime i stare into the sun, angel dust, and my trash just comes undone

vakar sapnii redzeeju savaa istabaa lielu kjirbi, kuru ieliku plastmasas maisaa ar rokturiem un izmetu
pirms nedeeljas mana istaba bija skaista svaiga un kaartiiga aizkari pliivoja veejaa pie atveerta loga un viss smarzhoja peec pljavas, gaishi rozaa gaisma no lampas un skaists jauns antons njuukombs pie sienas. tagad pa zemi ir izmeetaatas dreebes, siiknauda, studiju materiaali, uz naktsgaldinja karotes, sveces, nogriezti mati, auskari, aabolu kaatinji, sega un dreebes kopaa ar roziineem, shkjiltavaam un kruuzi, uz sienas uzshkjaidiijaas kakao, gaishi zilie caurspiidiigie aizkari kljuvushi peleeciigi, sogulji nostraipiiti un datora klaviatuura arii, jo es eedu sardiines no bundzhinjas
vakar es apgriezu sev matus, kas ir heartbreaking, katru reizi to darot es apzveeru ka nekad vairs taadu dumju kljuudu nedariishu

tik ljoti gribu uzzinaat, kas rodas pirmais, doma vai darbiiba, reaali jau darbiiba, ja var ticeet sartram un vinja kaitinoshajam essence after existence, un ja taa tad fuck you new age bullshit, domas nekaadi neietekmee notikumus, taapeec nav jeegas censties

manas domu tendences ir tik identiski liidziigas materiaalaas pasaules konstrukcijaam. tie ir paisumi un beegumi, tas nav balanss un tas nav lidzsvars, un es esmu no tiem cilveekiem, kam neeksistee kalni un ielejas, bet gan realitaate un iluuzijas. liidz shim es esmu uzticiigi domaajusi, ka garlaiciigi sapnji, nekaartiiga istaba, un sevis nicinaashana ir mana realitaate un fons, savukaart labaas dienas, kad viss ir svaigs, kaartiigs un drosmiigs ir iluuzija kas beernishkjiigi skumji gaida lielo briesmoni relapse

piiters un antons ir vieniigie divi viirieshi pasaulee kuru lirikas mani aizkustina galeeji un dveeseliski bez redzama iemesla

negribu iziet no istabas kameer aaraa negaida kas labs