Augusta piezīmes. Aizbraukšanas stāsts.
Aug. 29., 2012 | 12:51 am
Atslēdzu galvaspilsētas dzīvokļa durvis un sejā iesitās mājas sajūta. Mans vīriešcilvēks zvilnēja gultā un nometot apģērbu ieritinājos viņam blakus. Mājas. Beidzot mājās.
Zinu, kuriem cilvēkiem esmu svarīga. Tagad vismaz zinu. Izslēgts mobilais telefons un tālais ceļš dod atbildes. Šis tomēr ir un būs viens no svarīgākajiem dzīves elementiem. Jo.. Es vēlos dzīvot tādā sabiedrībā, kādai esmu nepieciešama - nepieciešama es - nevis marionete ar kuru var rotaļāties pēc sirds patikas un mūžīgi ticēt, ka es būšu pieglaimīga.
Reiz mīlestībai bija spārni. Bet reiz mīlestība nokrita uz zemes un pārvērtās pelnos. Mīkstos, gaisīgos pelnos, kurus paceļot vējš uz ik pa laikam aiznes kādu daļu projām. Ik reizi.
Iepazinu citu mīlestību. Tomēr tīru. Maigu. Mazliet ārpus robežām pakārtotu. Skaistu.
Es nevēlos savā dzīvē cilvēkus, kuri baidās no mīlestības vai arī par to nerunā. Mums nav pa ceļam. Tad mums tiešam nevar būt pa ceļam.
Ir savādāk būt projām un ir savādāk būt atpakaļ.
Piektdien modinātājsignāls nozvanīja tieši 5.3o
Laukā no gultas un uz vilcienu, kur attiet 7.5o no Centrālās stacijas un aizvedīs tālāk līdz D-pili. [esmu bijusi šeitan jau iepriekš un tik neaizmirstami bija ieraudzīt DLH atkal savām acīm. ^^ - bet par to citreiz noteikti pastāstīšu..]
Trīs ar pusi stundas vilcienā - burvīgajā pārvietošanas līdzeklī. Sabiedrība vilcienā kā izmeklēta - spilgtākais jebšu viens no tiem, kas palicis visvairāk atmiņā- kungs ar melnu bereti no kuras laukā spraucas sirmi mati. Zilā putekļu mētelī un gaišās biksēs. Māksliniecisks. Visu ceļu šis kungs šķirstīja franču-krievu vārdnīcu. Jāatzīst, es pirmo reizi redzu kādu lasām vārdnīcu. Kaut ko tādu, labi ja esmu redzējusi filmās.
Ceļa biedri - vīriešcilvēks, vīriešcilvēka draugs un viņa meitene ar jaunu dzīvību vēderā, vilcienā kavēja laiku ar sarunām, grāmatu lasīšanu [mans 'Mazais princis' ko vīriešcilvēks tika paķēris no mājām, lieti noderēja - lasījām kopīgi - kā senāk tas tika darīts ^^] Dienasgrāmatā tapa ieraksti un dzeja. Neiztrūkstoši, atcerējāmies lietas, ko neesam paņēmuši līdzi. Mana lieta bija krūzīte.
Vilciens piestāja D-pils dzelzceļa stacijā un mēs kopistiski devāmies uz starptautisko autoostu iegādāties biļetes braucienam uz Zarasai - skaisto salu Lietuvā. Protams, mūsu ceļa biedriem biļetes kā reiz pietika, bet mums paziņoja, ka biļetes uz reisu 13.o4, ir beigušās. Lūk, mīļie, nākamais mikroautobuss ar 16 vietām, pietuvosies tikai 18.03. Stopēt vai gaidīt?
Domāts darīts - stopēsim uz brāļu zemi Lietuvu.
Esmu no cilvēkiem, kas daudzas lietas dara pirmo reizi. Stopēju pirmo reizi savā divdesmit un trīs gadu mūžā. Smieklīgi, bet fakts paliek fakts. Jums taču arī patīk fakti, vai ne? ^^
Ceļa somas pie malas un īkšķis uz augšu. Nostopēju puisi, kurš iepriekšējā gadā spēlējis iekš
MENUO JUODAGRIS - pastūmām pie malas viņa ģitāru un baudījām ceļa vēju. Diemžēl, viņš nevarēja mūs ar ceļa/dzīves biedru aizvest līdz pašai salai, tādēļ. ka viņš brauca uz Rīgas pusi - mums galīgi nederēja doties uz Rīgu!
Kā nākamais apstājās pavecs kungs, kurš bija ar mieru ņemt mani mašīnā, jo tajā bija tikai viena brīva vieta. No way!
Pēc vairākiem nesekmīgiem, pusotras stundas dīkstāves mēģinājumiem apturēt kādu auto, visbeidzot apstājā Chrysler Voyager ar perfekti skaitu svešvalodā runājošu pāri, kuri kā reiz devās caur Zarasai uz Utenu! Ideāli!
Radio tika pagriezts skaļāk un uz Zarasai. Yes!
Pirmā festivāla diena - piektdiena - kā jau pirmā. Telts vietas izvēle nenācās viegli, bet beigu beigās piemetāmies kalna pakājē. Sekoja salas iepazīšana. Savstarpējā iepazīšanās ar tautiešiem un brāļiem Lietuviešiem. Kaimiņu būšana bija spēcīga. Pietrūka vien latvju karoga plīvojam virs teltīm, kas apliecinātu mūsu piederību.
Telšu pilsētiņa līdz vakaram auga un izauga līdz apjomīgiem apmēriem.
Amatnieku tirdziņš. Noskatīju sev auskarus un melnu auduma maisiņu ar MJR simboliku.
::Pinewood:: skatuve - SVJATA VATRA - galvenais notikums. Sirds mūzika.
Nakts nebija diez ko auksta. Jau ceturto gadu pēc kārtas, neiztrūkstoši lietus ieskandināja pasākumu.
Festivāla otrā diena - sestdiena - bagātāka. Emocionālāka. Vietējo veikalu izstaigāšana un pārtikas iegāde.
Tiku nodēvēta par ziemeļnieci.
Daudz kafijas vienību.
Trešā - svētdiena - pēdējā festivāla diena.
Bez litiem, bez pārtikas.
Pēc pasākumiem [Lv grupa nospēlēju aptuveni minūtes padsmit, sākot ~ 15.oo] tika nolemts doties gulēt. Kā zināms, esot miega valstībā, nav jādomā par ēdienu. Atdoties miegam uz cietas zemes.
Jā, protams, tā taču nebūšu es, kas lāsēm krītot, nepaziņos, ka vairs negulēs, bet must kill the tent un jādodas stopēt uz Daugavpili vai vēl labāk - uz Rīgu. Pulkstenis rādīja kaut kur pie sešiem. Lietuvas lielveikalā tiek iegādāti atstarotāji, coca-cola un čipsu paka - par, kā mēs spriežam, pēdējiem pieejamajiem litiem. [D-pilī pie bankomāta mūs sagaidīja pārsteigums - darbā mūs tomēr vēl kāds mīl!]
Devāmies laukā no salas. Sāka palikt tumšs. Līst. Mana muļķīgā nepacietība.
Es brīžiem nesaprotu, kādēļ vīrieškārtas cilvēki tā pakļaujas manai spontānajai rīcībai..
Devāmies atpakaļ uz salu. Ar pārcilvēciksiem spēkiem tika uzcelta telts. Gulēt tajā bija drausmīgi - lietus bija saliedējis ar sevi visu, visu.
Labi, ka neaizbraucām svētdienas vakarā. Iepazināmies ar diviem puišiem un divām meitām no poļu zemes. Viens no puišiem izpļauts Of The Wand And The Moon ģitārists. ^^
Poļu alus [kā to lepni dēvēja Skanis - vīrieškārtas cilvēkam tāda iesauka] uz apli. Ugunskurs. Un sarunas.
Pirmdienas rītā stopējām uz D-pili. Paveicās - domājām jau, ka 24km būs jāmēro kājām, kad ejot un stiepjot pretī roku pēc katras automašīnas, jau atrodoties Latvijas-Lietuvas pierobežā, apstājās jauna autovadītāja vadīts auto, kurš devās tieši uz Daugavpili. Sen nebija braukts tik ātri.
Paspējām uz autobusu un salīdzinoši vēlu nokļuvām galvaspilsētā Rīga.
Es nekad neguļu, t.i. nesnaužu iekš sab.tr. Šoreiz nogurums darīja savu. Atķesēju tikai pieturas prātā. Līvāni. Koknese. Aizkraukle. Bla. Bla. Bla.
Lietuva ir skaista savā vienkāršībā. Es nevaru atļauties pat Latvju zemi pateikt to pašu. Un otrādāk. Diemžēl. Viens ir skaidrs, cilvēki Lietuvā ir daudz emocionālāki un mīļāki. Draudzīgāki. Nevienā no pasākumā aizvadītajām dienām es nejutos tā, it kā man cilvēki [un suņi] traucētu. Tieši pretēji - viņi tur bija un viņu tuvums bija svētīgs, sargājošs. Diemžēl dzimtenē neko tādu neizbaudīsi. Visapkārt negācijas un nemīlestība.
Zinu, kuriem cilvēkiem esmu svarīga. Tagad vismaz zinu. Izslēgts mobilais telefons un tālais ceļš dod atbildes. Šis tomēr ir un būs viens no svarīgākajiem dzīves elementiem. Jo.. Es vēlos dzīvot tādā sabiedrībā, kādai esmu nepieciešama - nepieciešama es - nevis marionete ar kuru var rotaļāties pēc sirds patikas un mūžīgi ticēt, ka es būšu pieglaimīga.
Reiz mīlestībai bija spārni. Bet reiz mīlestība nokrita uz zemes un pārvērtās pelnos. Mīkstos, gaisīgos pelnos, kurus paceļot vējš uz ik pa laikam aiznes kādu daļu projām. Ik reizi.
Iepazinu citu mīlestību. Tomēr tīru. Maigu. Mazliet ārpus robežām pakārtotu. Skaistu.
Es nevēlos savā dzīvē cilvēkus, kuri baidās no mīlestības vai arī par to nerunā. Mums nav pa ceļam. Tad mums tiešam nevar būt pa ceļam.
Ir savādāk būt projām un ir savādāk būt atpakaļ.
Piektdien modinātājsignāls nozvanīja tieši 5.3o
Laukā no gultas un uz vilcienu, kur attiet 7.5o no Centrālās stacijas un aizvedīs tālāk līdz D-pili. [esmu bijusi šeitan jau iepriekš un tik neaizmirstami bija ieraudzīt DLH atkal savām acīm. ^^ - bet par to citreiz noteikti pastāstīšu..]
Trīs ar pusi stundas vilcienā - burvīgajā pārvietošanas līdzeklī. Sabiedrība vilcienā kā izmeklēta - spilgtākais jebšu viens no tiem, kas palicis visvairāk atmiņā- kungs ar melnu bereti no kuras laukā spraucas sirmi mati. Zilā putekļu mētelī un gaišās biksēs. Māksliniecisks. Visu ceļu šis kungs šķirstīja franču-krievu vārdnīcu. Jāatzīst, es pirmo reizi redzu kādu lasām vārdnīcu. Kaut ko tādu, labi ja esmu redzējusi filmās.
Ceļa biedri - vīriešcilvēks, vīriešcilvēka draugs un viņa meitene ar jaunu dzīvību vēderā, vilcienā kavēja laiku ar sarunām, grāmatu lasīšanu [mans 'Mazais princis' ko vīriešcilvēks tika paķēris no mājām, lieti noderēja - lasījām kopīgi - kā senāk tas tika darīts ^^] Dienasgrāmatā tapa ieraksti un dzeja. Neiztrūkstoši, atcerējāmies lietas, ko neesam paņēmuši līdzi. Mana lieta bija krūzīte.
Vilciens piestāja D-pils dzelzceļa stacijā un mēs kopistiski devāmies uz starptautisko autoostu iegādāties biļetes braucienam uz Zarasai - skaisto salu Lietuvā. Protams, mūsu ceļa biedriem biļetes kā reiz pietika, bet mums paziņoja, ka biļetes uz reisu 13.o4, ir beigušās. Lūk, mīļie, nākamais mikroautobuss ar 16 vietām, pietuvosies tikai 18.03. Stopēt vai gaidīt?
Domāts darīts - stopēsim uz brāļu zemi Lietuvu.
Esmu no cilvēkiem, kas daudzas lietas dara pirmo reizi. Stopēju pirmo reizi savā divdesmit un trīs gadu mūžā. Smieklīgi, bet fakts paliek fakts. Jums taču arī patīk fakti, vai ne? ^^
Ceļa somas pie malas un īkšķis uz augšu. Nostopēju puisi, kurš iepriekšējā gadā spēlējis iekš
MENUO JUODAGRIS - pastūmām pie malas viņa ģitāru un baudījām ceļa vēju. Diemžēl, viņš nevarēja mūs ar ceļa/dzīves biedru aizvest līdz pašai salai, tādēļ. ka viņš brauca uz Rīgas pusi - mums galīgi nederēja doties uz Rīgu!
Kā nākamais apstājās pavecs kungs, kurš bija ar mieru ņemt mani mašīnā, jo tajā bija tikai viena brīva vieta. No way!
Pēc vairākiem nesekmīgiem, pusotras stundas dīkstāves mēģinājumiem apturēt kādu auto, visbeidzot apstājā Chrysler Voyager ar perfekti skaitu svešvalodā runājošu pāri, kuri kā reiz devās caur Zarasai uz Utenu! Ideāli!
Radio tika pagriezts skaļāk un uz Zarasai. Yes!
Pirmā festivāla diena - piektdiena - kā jau pirmā. Telts vietas izvēle nenācās viegli, bet beigu beigās piemetāmies kalna pakājē. Sekoja salas iepazīšana. Savstarpējā iepazīšanās ar tautiešiem un brāļiem Lietuviešiem. Kaimiņu būšana bija spēcīga. Pietrūka vien latvju karoga plīvojam virs teltīm, kas apliecinātu mūsu piederību.
Telšu pilsētiņa līdz vakaram auga un izauga līdz apjomīgiem apmēriem.
Amatnieku tirdziņš. Noskatīju sev auskarus un melnu auduma maisiņu ar MJR simboliku.
::Pinewood:: skatuve - SVJATA VATRA - galvenais notikums. Sirds mūzika.
Nakts nebija diez ko auksta. Jau ceturto gadu pēc kārtas, neiztrūkstoši lietus ieskandināja pasākumu.
Festivāla otrā diena - sestdiena - bagātāka. Emocionālāka. Vietējo veikalu izstaigāšana un pārtikas iegāde.
Tiku nodēvēta par ziemeļnieci.
Daudz kafijas vienību.
Trešā - svētdiena - pēdējā festivāla diena.
Bez litiem, bez pārtikas.
Pēc pasākumiem [Lv grupa nospēlēju aptuveni minūtes padsmit, sākot ~ 15.oo] tika nolemts doties gulēt. Kā zināms, esot miega valstībā, nav jādomā par ēdienu. Atdoties miegam uz cietas zemes.
Jā, protams, tā taču nebūšu es, kas lāsēm krītot, nepaziņos, ka vairs negulēs, bet must kill the tent un jādodas stopēt uz Daugavpili vai vēl labāk - uz Rīgu. Pulkstenis rādīja kaut kur pie sešiem. Lietuvas lielveikalā tiek iegādāti atstarotāji, coca-cola un čipsu paka - par, kā mēs spriežam, pēdējiem pieejamajiem litiem. [D-pilī pie bankomāta mūs sagaidīja pārsteigums - darbā mūs tomēr vēl kāds mīl!]
Devāmies laukā no salas. Sāka palikt tumšs. Līst. Mana muļķīgā nepacietība.
Es brīžiem nesaprotu, kādēļ vīrieškārtas cilvēki tā pakļaujas manai spontānajai rīcībai..
Devāmies atpakaļ uz salu. Ar pārcilvēciksiem spēkiem tika uzcelta telts. Gulēt tajā bija drausmīgi - lietus bija saliedējis ar sevi visu, visu.
Labi, ka neaizbraucām svētdienas vakarā. Iepazināmies ar diviem puišiem un divām meitām no poļu zemes. Viens no puišiem izpļauts Of The Wand And The Moon ģitārists. ^^
Poļu alus [kā to lepni dēvēja Skanis - vīrieškārtas cilvēkam tāda iesauka] uz apli. Ugunskurs. Un sarunas.
Pirmdienas rītā stopējām uz D-pili. Paveicās - domājām jau, ka 24km būs jāmēro kājām, kad ejot un stiepjot pretī roku pēc katras automašīnas, jau atrodoties Latvijas-Lietuvas pierobežā, apstājās jauna autovadītāja vadīts auto, kurš devās tieši uz Daugavpili. Sen nebija braukts tik ātri.
Paspējām uz autobusu un salīdzinoši vēlu nokļuvām galvaspilsētā Rīga.
Es nekad neguļu, t.i. nesnaužu iekš sab.tr. Šoreiz nogurums darīja savu. Atķesēju tikai pieturas prātā. Līvāni. Koknese. Aizkraukle. Bla. Bla. Bla.
Lietuva ir skaista savā vienkāršībā. Es nevaru atļauties pat Latvju zemi pateikt to pašu. Un otrādāk. Diemžēl. Viens ir skaidrs, cilvēki Lietuvā ir daudz emocionālāki un mīļāki. Draudzīgāki. Nevienā no pasākumā aizvadītajām dienām es nejutos tā, it kā man cilvēki [un suņi] traucētu. Tieši pretēji - viņi tur bija un viņu tuvums bija svētīgs, sargājošs. Diemžēl dzimtenē neko tādu neizbaudīsi. Visapkārt negācijas un nemīlestība.