Jūnija piezīmes. Divdesmit un trīs lapsas.
Jun. 7., 2012 | 04:58 pm
Esmu uz palodzes. Ieritinājusies savās jaunajās kurpēs ar austrumnieciskajiem akcentiem un mežģīnēm ap potītēm. Ar senlatviešu mūzikas ritmiem ausīs.
Palodze ir viena no tām vietām, kur zaļajā plānotājā, kas lieti noder visa veida pierakstiem, ar sarkanas krāsas pildspalvu top dzeja - vārsmas ar kodolīgiem vārdiem. Vērties augšup debesīs un lejup no ceturtā stāva, ar to skatienu, kas man raksturīgs - kad Tu, cilvēks nespēj saprast - es esmu šeit - Tev blakus, līdzās, pleciem saskaroties, vai maldos kaut kur savas zem/apziņas plašumos, nekontrolējamajās dzīlēs, kur ieeja liegta ikvienam
Tu runā ar mani, bet es izliekos nedzirdot. Tu pieskaries man, bet es atraujos kā ūdens šalts aplieta, vai tā, it kā mani Tavs pieskāriens apdedzinātu. Tu nesmaidi, bet es smaidu. Un Tev nav ne jausmas, ne mazākas apjausmas par to, cik grūti man ir pašai ar sevi Tavā klātbūtnē.
Uz virtuves/viesistabas galda blakus maijpuķīšu buķetei [iegādājos savā visu laiku iemīļotajā Vidzemes tirgū pie kunga ne tajos labākajos gados, bet vēl pietiekoši spēka pilna, lai spētu nodzīvot gadu desmitu], kas reibina ar savu smaržu, vāzē ar skaistu bakhanti mīt rozes - astoņas gaišas rozes. Neveikli, pat kautrīgi pasniegtas no dārgajām cilvēciskajām būtnēm, jo nevar jau zināt vai Mārītei šodien patiks tas pats kas vakar. Vai prātā, līdz ar jauno matu krāsas toni nebūs pamanījies iemiesoties nemiera gars - nevaldāmas kā pati dzīve, kas katru dienu padara īpašu, neatkārtojamu un atstāj starp lapas pusēm grāmatzīmi - piemiņai. Viss kārtībā, man patīk rozes. Pat vairāk - es tās mīlu!
Jūsu zināšanai no ziediem es mīlu, mīlu un vēl lieku reizi pateikšu, ka mīlu [man vienkārši patīk šī vārda skaņa];
*rozes. Visu krāsu un arī sīkziedu rozes - izkaltējot tās saglabās mūžību;
*maijpuķītes. Smarža un trauslums;
*pienenes. Tās ir bezrūpīgās vasaras un vainagi;
*rudzupeķes. Zils. Debesis. Mākoņu formas un pagalvī rokas;
*gerberas. Es neaizmirsīšu to pirmo ziedu pušķi, kuru saņēmu pirmo reizi satiekot svarīgāko cilvēku savā dzīvē.Toreiz..
*lillijas. Eh, vieglprātība;
*alpu vijolītes. Skaistas.
Es vēl joprojām nespēju noticēt, ka savās skavās es vakar turēju tās burvīgās cilvēkbūtnes, kuras ar pārsteiguma efektu ienesas dzīvoklī. ^^
Bija jau grūti ļaut iet. Bet prieks, ka pacienāju ne tikai ar savām pļāpām [par dvīņu horoskopā dzimušajiem tā teic un Mārīte reizēm iedomājas, ka tic tur rakstītajam] un nemitīgo sajūsmas izrādīšanu, bet arī tēja garšoja un cepumi tāpat. ^^
Es, šķiet, ka esmu pieradusi satikt cilvēkbūtnes nejauši, tamdēļ saplānot kaut ko pašai priekš sevis ir visai problemātiski - un dz/d noteikti nav no tām lietām, ko es jebkad sev izdomātu līdz sīkumu daudzumam, lai arī kā es vēlētos visu pēc labākās sirdsapziņas.
Pietiek jau, ka darbā viss ir jāsaplāno un jāvienojas - laiks, ierobežojumi, standarti, stereotipi.
Šodiena ir oficiālā brīvdiena. Veselība pa lēnam atgriežas. Aizvakar nebiju spējīga pat runāt - nervu pārslodze darīja savu.
Zāles gan vēl lielajā somā kādu laiku būs jāstiepj līdzi.
Un miegainība piederas pie blaknēm.
Palodze ir viena no tām vietām, kur zaļajā plānotājā, kas lieti noder visa veida pierakstiem, ar sarkanas krāsas pildspalvu top dzeja - vārsmas ar kodolīgiem vārdiem. Vērties augšup debesīs un lejup no ceturtā stāva, ar to skatienu, kas man raksturīgs - kad Tu, cilvēks nespēj saprast - es esmu šeit - Tev blakus, līdzās, pleciem saskaroties, vai maldos kaut kur savas zem/apziņas plašumos, nekontrolējamajās dzīlēs, kur ieeja liegta ikvienam
Tu runā ar mani, bet es izliekos nedzirdot. Tu pieskaries man, bet es atraujos kā ūdens šalts aplieta, vai tā, it kā mani Tavs pieskāriens apdedzinātu. Tu nesmaidi, bet es smaidu. Un Tev nav ne jausmas, ne mazākas apjausmas par to, cik grūti man ir pašai ar sevi Tavā klātbūtnē.
Uz virtuves/viesistabas galda blakus maijpuķīšu buķetei [iegādājos savā visu laiku iemīļotajā Vidzemes tirgū pie kunga ne tajos labākajos gados, bet vēl pietiekoši spēka pilna, lai spētu nodzīvot gadu desmitu], kas reibina ar savu smaržu, vāzē ar skaistu bakhanti mīt rozes - astoņas gaišas rozes. Neveikli, pat kautrīgi pasniegtas no dārgajām cilvēciskajām būtnēm, jo nevar jau zināt vai Mārītei šodien patiks tas pats kas vakar. Vai prātā, līdz ar jauno matu krāsas toni nebūs pamanījies iemiesoties nemiera gars - nevaldāmas kā pati dzīve, kas katru dienu padara īpašu, neatkārtojamu un atstāj starp lapas pusēm grāmatzīmi - piemiņai. Viss kārtībā, man patīk rozes. Pat vairāk - es tās mīlu!
Jūsu zināšanai no ziediem es mīlu, mīlu un vēl lieku reizi pateikšu, ka mīlu [man vienkārši patīk šī vārda skaņa];
*rozes. Visu krāsu un arī sīkziedu rozes - izkaltējot tās saglabās mūžību;
*maijpuķītes. Smarža un trauslums;
*pienenes. Tās ir bezrūpīgās vasaras un vainagi;
*rudzupeķes. Zils. Debesis. Mākoņu formas un pagalvī rokas;
*gerberas. Es neaizmirsīšu to pirmo ziedu pušķi, kuru saņēmu pirmo reizi satiekot svarīgāko cilvēku savā dzīvē.Toreiz..
*lillijas. Eh, vieglprātība;
*alpu vijolītes. Skaistas.
Es vēl joprojām nespēju noticēt, ka savās skavās es vakar turēju tās burvīgās cilvēkbūtnes, kuras ar pārsteiguma efektu ienesas dzīvoklī. ^^
Bija jau grūti ļaut iet. Bet prieks, ka pacienāju ne tikai ar savām pļāpām [par dvīņu horoskopā dzimušajiem tā teic un Mārīte reizēm iedomājas, ka tic tur rakstītajam] un nemitīgo sajūsmas izrādīšanu, bet arī tēja garšoja un cepumi tāpat. ^^
Es, šķiet, ka esmu pieradusi satikt cilvēkbūtnes nejauši, tamdēļ saplānot kaut ko pašai priekš sevis ir visai problemātiski - un dz/d noteikti nav no tām lietām, ko es jebkad sev izdomātu līdz sīkumu daudzumam, lai arī kā es vēlētos visu pēc labākās sirdsapziņas.
Pietiek jau, ka darbā viss ir jāsaplāno un jāvienojas - laiks, ierobežojumi, standarti, stereotipi.
Šodiena ir oficiālā brīvdiena. Veselība pa lēnam atgriežas. Aizvakar nebiju spējīga pat runāt - nervu pārslodze darīja savu.
Zāles gan vēl lielajā somā kādu laiku būs jāstiepj līdzi.
Un miegainība piederas pie blaknēm.