11:48 am
Tā kā Toronto notiek nemitīga kultūru svinēšana, apmaiņa, utt., katrs rajons, kurā esam dzīvojuši, atšķiras arī ar savu pārtikas preču piedāvājumu.
Piemēram, tagadējā dislokācijas vieta piedāvā šādus paikas areālus:
1) no mājas pa kreisi ir lielā krievžīdu iela, kur gan ir tikai viens kaut cik jēdzīgs pārtikas veikals, kur pārdod "european food", bet, kad ieiet iekšā, visi runā tikai krieviski un kaltētu voblu dabūt nav problēma. Tāpat arī kūpinātas zivis, kūpinātu speķi, izlejamo/sveramo krējumu biezpienu, kefīru, utt. Par to "european food", kas ir tipisks uzraksts arī citās krievu bodēs (papildus ir arī krievu uzraksti), vienmēr ierēcu. Tu ieej tādā veikalā un sajūties atkal kā bērnībā, kad gāji uz veikalu, kura nosaukums bija "Veikals" un kur par pārdevēju varēji kļūt, ja tev bija nelaipnākās kuces daba.
2) no mājām pa labi es dodos daudz biežāk, lai gan jākāto kādas 20 minūtes (jo 3 dolāri par autobusu maksāt, pff! Tas nekas, ka laukā dubaks, man ir snovborda termoveļa un arī sejas aizsargs īpaši svaigam un lauscīgam laikam), toties tur ir mana iecienītā korejiešu kafene, kur es mēdzu par ietaupītajiem 3 dolāriem iedzert vienīgo normālo kafiju, lai atstindzinātu sasalušās asinis dzīslās. Pēc tam, ir varianti: lielveikals, kur vislabākā sadaļa ir world food, kur es parasti atrodu kādu, teiksim, mērces burku un sameklēju recepšu sadaļu uz burkas etiķetes, jo ja recepti iespējams uzrakstīt uz burkas etiķetes, tas nozīmē to, ka spēšu to pagatavot. Vēl mani ļoti fascinē augļu un dārzeņu nodaļa, kur, kārtējo reizi ieraugot kaut ko jocīgu, vienmēr iedomājos, ka mājās jāieguglē, kastastādsparsūdu, tikai uz vecumu atmiņa tāda kājamminamāka palikusi un es parasti aizmirstu, kas man bija jāguglē. Taču šodien es atcerējos, ka man jāiečeko "breadfruit", jo tas izskatās diezgan inčīgs. Vispār, daudz augļu un jocīgo drāzeņu (es nepārrakstījos) ir no Jamaikas. Piemēram, es nezināju, ka marakuja (pasiflora?), kad noloba mizu, izskatās tā, it kā tur būtu iepildīts pilns ar kurkuļiem - tajā stadijā, kad kurkuļi vēl ir tajā caurspīdīgajā burbulītī. Un lai gan man garšo saldējums ar marakujas garšu, tomēr pašu marakuju šī iemesla dēļ ēst nevaru (bērnībā dzīvoju mājā, pie kuras bija vairāki dīķi un kurkuļu tur bija ļoti daudz). Kādu gabalu tālāk ir visādi turku/irāņu veikali. Viens no tiem ir mans iecienītais gaļas nodaļas dēļ, jo papildus gaļas letēm ir arī skatlogs, kurā karājas aitu/kazu? kautķermeņi. Aitu galvas ar rūpīgi nolobītu ādu ir gaļas vitrīnā, tāpat tur vienreiz bija milzu bļoda piekrauta ar aitu/kazu sēkliniekiem un viens onka palūdza iesvērt divus.
11:04 pm
Tātad, ir divas episkas snovborda filmas, kas jāredz:
We Ride. The story of snowboarding. Tieši tā, par to, kā radās braukšana pa kalnu ar gludināmo dēli. Ļoti jauks un izklaidējošs gabals.
Higher. Šī filma ir par to, ka ne visi cilvēki savā dzīvē iet pa vienu taisnu, platu, lēzenu, iesistu sliedi. Šī filma ir par cilvēkiem, kuri brauc pa stāvu, neparedzamu, līkločainu sniega taciņu un liek apbrīnā aizturēt elpu, cik skaisti tas izskatās. Vispār, Džeremijs Džounss teica daudzus prātīgus vārdus par to, kāpēc viņš dzīvo tā, kā viņš dzīvo. Ģimenes cilvēks, kura ģimenē ietilpst arī kalni un sniegs un sniegadēlis un staigāšana pa kalna kori kā pa naža asmini. Ļoti skaista filma. Arī par to, ka ir vērts nez cik stundas alpīnistot kalnā, lai divu minūšu laikā nobrauktu pa vienu riktīg' fein' un episk' līnij'.
In other news, kādu brīdi atkal iet vaļā Dakāra (mans lielākais šociņš un pārdzīvojums par to, ka viņi ir izņēmuši titru beigās vīru ķiverē, kurš auro "Dakāāāār", kā lai tagad ar to samierinās) un Laija Sanza ir kļuvusi vienkārši ūberkruts kiborgs. Kaut nu Honda izturētu, jo viņa izturēs. Jātur īkšķi, lai beidz pirmajā desmitniekā.
Bet vispār, kāpu zonas atspoguļojums, kur visi perās pa smiltīm kā traki bija tik visas dvēseles stīgas kustinoši, ka pat foršais komentētājs vienkārši turēja muti un izbaudīja arī pats savas skudriņas to visu skatoties.