Vakarnakt izrunājāmies ar DK. Viņš atbrauca pie manis ar riteni. Prasu, kur atrodās un ko redz apkārt. Saka, ka apkārt ir milzīga pļava, pa kreisi - šoseja, ir ļoti bedrains grantēts ceļš, pa labi dzirdams dzelzceļš, ir jaunceltnes un pelēkas garāžas, bija kapi un akmeņi. Ļoti raksturojošas pazīmes,lai saprastu, kur cilvēks atrodās. Pēc laika izskanēja arī "TREST" un kādas ielas nosaukums, kuru dzirdēju pirmo reizi mūžā.
Izstaigājām pilsētu, visas manas mīļvietiņas, kurās tagad vairs nav šūpoles un kur apsēsties, un izdomājām, ka varētu aizbraukt līdz Daugavai. Tikām jau aiz pilsētas zīmes, kad sāka pilināt lietus salīdzinoši retām, taču lielām lāsēm, un virs dambja zibeņoja, un griezāmies apkārt. Ak debess, es tik sen nebiju vesta uz bagāžnieka!
Viņš uzrakstīja vienas no jaukākajām pēdējā laikā lasītajām lietām. Man liekās, nav izrunāts viss, kas būtu runājams. Es vakardien nevarēju saņemties tik daudz un uzreiz; man liekās, viņš arī ne. Ir diezgan sarežģīti. Viņš visu laiku pārsteidz mani nesagatavotu. Ka tikai nesanāk tas stulbums, ka savajagās to, kas tev vairs nepienākās.
Viņš ir kļuvis pietiekoši īpašs man.