Līdz ko atnācu uz darbu, tā visu dienu (fiziski - pusi dienas, jo es tikai no vieniem šodien) iekšējā "čatā" norunāju ar DK. DK = Darba Kristaps, tā kā man to Kristapu tik daudz, jādomā apzīmējums atkal. Un darbā es parasti (nekad?) nesarakstos tik ilgi un... sirsnīgi? Un te nu viņš pats man atraksta un vaicā, kā iet ar bakalaura darbu. Man šķiet, ka darbā, vismaz mūsu komandas ietvaros, visi zina, cik briesmīgi man iet. Un viņš ir lietas kursā vienkārši tāpēc, ka sēž man pretī un gribot negribot sanāk visu dzirdēt.
Ā, pastāstīja vēl visādas lietas un nostāstus, ko par mani dzirdējis no citiem, kāds darbinieks esmu un tā. Nu, glaimi jau, bet patīkami.
Viņš pats tāds interesantais elements - ar ģitāru kā sirdslietu, bet tajā pat laikā ar vienkāršu interesi par kvantu mehāniku, fiziku. Runājot par ģitāru, kādā darba pasākumā teicās varam man iemācīt spēlēt dziesmu, kuras dēļ nopirku ģitāru pirms septiņiem gadiem. Vai nav skaisti?