Monday, December 10th, 2007

Time	Event
5:37a	tad nu tā es atnācu nopelnīt savu pirmo cigareti un stāstīt stāstus par parastu dzīvi, kas nav taisnība man uzreiz šķiet, ka daudzi ir gulēt iemīļojuši, bet tikai es viens ceļos rudeņos un gaiņāju mušas cauras sezonas un pie kino rīgas es bieži stāvu un satiekos ar inteliģenci. kāpēc gan visi apzīmējumi uzskatāmi par apsaukāšanos, pat ja tas ir vienkārši "cilvēks" vai "pērtiķis" vai "alkoholiķis" vai "dzejdaris" visi apzīmējumi šķiet vienādi aizskaroši pat no tuva drauga mutes, kad tā pilna ar vermutu un godalgas ripo pa pieri kā gribēdamas būt asaras, bet ne neika nepietiek mūsu gadsimtā būt itin labam mūlim un tagad es atceros, ka divdesmit minūtes nav nekāda joka lieta un tā būs pienācīga cena par cigareti, man jau šorīt ierastās kņudoņas par pirmo cigareti vietā iestājās racionāls, ka varbūt nevajag, tādējādi izvairoties no divdesmit minūšu rakstīšanas, tas liek piebremzēt ar smēķēšanu, lai gan es arī dikti gribu rakstīt un tad tie viens otru pabalstīs un izpirks, bet es palikšu šķīsts un nesamaitāts kā viņička palika no savas dzeršanas dzīves baisulību neskarts, bet tagad stāsts par pēterburgas gaiļiem, kas izsenis slaveni mūsu pusē, bet tikai mūsdienlaicīgi graujoši spārni es šodien vairs neesmu tik entuziasma pilns uz jau iemītu taku, bet meklēju jauno rīta ausmu un eju pa to, jo tā man sola vēl nepatentētu zeltu un tas ir gods pa visu seju un uz dažām nākamām paaudzēm vēl atstās iespaidu un domas paliek kā kara rati un satiekas visas seklās miesas pēcnāves gultā un lielās ar zemes sasniegumiem, lai gan es to visu noliedzu ar bargu roku, manas pietātes sindikācija nepieder šai paaudzei un es kopā ar rembo šauju slikto bruņinieku bruņmašīnas un tankus, tad kopīgi lasam dzeju un beigās komponējam bēthovenam mājasdarbu piektajā klasē, lai viņu neizmestu no skolas par nesekmību un nepaklausību matriarhātam un dusmīgās pīlēs mēs iepūšam stabules, lai tās griežas uz riņķi vēl ilgi pēc mūsu aiziešanas, bet nomales kā parasti ir pilnas ar delnas aģentiem un viesturs putnis spārda zatlera kunga māgu pa pagalmu kā futeni un domā šķīstās domas, lai mūs vienmēr viss pasarga no ļauna un atpestī, lai mūs arsenāla kinogalerijas mākslas zāļu izstāde ieintriģē un iepazīstina ar halucinogēnām sēnēm un sveicieniem no tā kosmosa kas aiz viņsaules sūru grūtu dzīvi ved un kuram ir vajadzīgs kontakts ar cilvēci, lai pierādītu savu esību un trenētu savus zobus uz cilvēku miesām caur bargiem pārdzīvojumiem un dusmīgā pēdējā tiesā mūsdienas pārtop par klejotāju cilti, jo tikai ar labi sagatavotu nēsdodziņu mēs varam iziet pretim rītdienai, kura pilna ar pelnu putru nedod man ne vārda dma nolaupīt melnos taras baros un nodomu vācelēs dusmīgās pariktēs un laimes pulksteņa nelietojamā zelta apvalkā es izceļos kā gagarins no melniem stabu galiem un es pelnu savu dienas cigareti ar šo darbu nav tā ka esmu tukšais entuziasts pie upītes ar pludiņu jāju zirdziņā vai situ pa bumbu ar koku citiem par apsmieklu un domu avotu es te esmu ieradies savā ikdienišķā darbā pelnīt cigaretes un domas pavediens mūsdienas atgaiņā vēl neredzētā tālē un dūmos manas sirdis palikušas tagad tik nelietīgi mani izķēmo, lai ar gaismas pariktes nenovelkāto miesu mūsdienas mani pasargātu un neliktos tik patiesas es tagad aizeju jau attā attā un paliek tikai automātisms, bet tikai mirusī robeža ir nosprausta laikā un prāts var būt mierīgs, viņam nebūs jāpieņem nekādi lēmumi, viss jau ir nokārtots un sarunāts, apstāšanās ir tieši pēc noteiktā laika bulvāra terasē arkā kādi vēl ir arhitektonikas pieminekļi manā kvartālā, ja jau es tik aizrautīgi skaitu dzegas un jumtu salaidumus, piekrastes masīvus un noplukušas mājas, kas pastāv pašas par sevi nepretendē uz diendusu manā kabatslakatā un es to varu izmantot mērķim ne no šīs pasaules cik gaudenas dziesmas ir mūsmājās pakārtas pie griestu sijas un kaltējas pelašķis būs auksta ziema noplūks pa ķekaram pārlies ar ledainu ūdeni būs ledus tēja kādu nevienā veikalā nē kā es tā varu izrunāties, man ir jābūt konstruktīvam un nevairīties no pelašķiem man ir pavēlēts un es nevaru to apkopot ziņu dienesta ziepju traukā dzīvo kukaiņi un izmēda radošo direktoru, kad tas sasauc sapulci un gaiņā domas pretim mākoņiem un liek cilvēkiem darīt dīvainas lietas, piemēram, domāt ārpus riņķa kontūras un domāt kā raķetes un domāt paidagoģiski un rast ilūzijas atrisinājumus ik uz soļa un neļaut man sašļukt piedēkļa skavās, jo tas manas iekšas nevar salabot un dusmās palikt par pētersīli, jo no mēroga ir skaidra kopējā attēla kvalitāte pa gabalu ne vienmēr var sazarot savu dzimtas koku un tad sperma šaujas pāri laikam un telpai, lai ietriektos mūsdienās kā klejojošā ciltī un dusmas pārņem šīs zemes gudrajos, jo mūsdienas ir metamorfizēta klade pierakstiem uz sienas un kaltiem rokās akmeni aptašķa ar sēklu un asini senie inki, lai pielūgtu mūsu dievu, betmūsējais kalpo ar vairogu un sirpi un negrib noliekt galvu pār prātiem, kas atdusas, bet grib cīnīties un nedotmums nadježdu pavlovnu un tagad jau es tikai atskārstu, ka klejoju mūsdienās kā piena saulē un izpildu svešu gribu kaut kur sagrābstītu, bet tieši piecpadsmit minūtes man bija vajadzīgas lai atbrīvotos no parazītu prātiem, kas gribēja uz mani uzkundzēties un tagad es esmu relatīvi brīvs savos spriedumos un varu neietekmēties no progresīvās domas nepieklājīguma un ļaut meitenēm sevi skatīt vaigā kā klājas mūsmājās zābakā skaldne ieslidināja rubli piecdesmit kā maksāsit tā atskanēs tālu zemēs es biju aprakts un ikdienā jau nenākas dzirdēt prātīgas domas, bet tikai atgremojumus un lauzīt galvu par patieso strauta būtību lamāt valdības kliķes un ielikteņus rudeņos un ruk ruk ziemās ar kladi padusē es eju apzīmēt mākslas skolas siemas un ziemā uz siena sasēdu laktas pilnas ar olām un gāgānu kari mani atsviež laikā un es sāku nobriest, lai lamātos ar trajektoriju un lai kritiens būtu kā no dieva nevis cilvēka rokas mesta karpa atsitas pret sienu pret stenderi un vēderā ir ne čiku ne grabu ne panna jāmazgā no nazis un dakšiņas visas bezdarbnieces sakrautas kūrorta bezizejā un lauz rokas un galvu, par to kā lauzt šo neveiksmīgo līgumu, kurš viņas padara par sētas mietam pielīdzināmām sētsvidus būtnēm un klajiem meliem ja jums tā labpatīgas laimīgie kaušļi un nēzdogu spērēji gaisā tikai bumbas lido bet ņiaduševļonnije priekšmeti ir mūsu cerību senči un durstās uz spilvena viņi mums neierasti, lai dotu ziņu par pelavu smago nastu kā tas izsenis mēdz būt (1 Comment | Comment on this)
7:18a	phew izbraucu pastaigāties pēc picām un to dēstiem un nopirku cigaretes, lai varu atkal tās pelnīt. tātad labas lietas notikušas un es atkal esmu ar galvu augšā nevis kā parasti pie vāveres Evas, kad dodas brāļi klausīties džezu un barankas ēd ar sausu maizi un karstu tēju stikla glāzē iemet karoti cukura un tad to karoti makšķerē atkal augšā, lai iznāktu visas barības un svētie dēsti par godu tam un šitam un tam tam tam lai rūdi rallā, bet ar to vēl viss nebeidzas un gaisma paliek par perēkli ārvalstu tūrisma indurstrijai sekss uz lielpilsētas un prostituēt holivudas kalnus, lai bukovskis vienmēr losandželosā dzīvodams būtu miris jau labu laiku, bet turpinātu cīnīties par guvernantu vērtībām un neļautu man apkampt manas bailes, kas ar to būtu domāts. es tagad jau rakstu ar acīm ciet un ilgtermiņā tas var izvērsties par apskaidrības laikmetu un tam var pakaļ dzīties ar laimes sidroma pelēko šūnu, jo pirms cigaretes es apēdīšu kaulainu rīsu un tunci zivī kas paslēpies un gaida manas onigiri bailes paliek par skaidru patiesību un domas ir atvērtas manai ziņkārei un es palieku par patiesības mērauklu un nevaru vien sagaidīt, kad varēšu atvērties pasaulei kā lotoss pirmo reizii pēc ziemas un grebņevas robežpunktā mani gaida ar sālsmaizi un diviem tējkarošu cepumiem kuru graudainā sēkla ir pietuvināta maksimālā klēpī un dodas ar baranku manā virzienā domu skaitīklis un es baidos, ka tas var izvērsties par patiesības radiānu. es tagad nospraudu sev nesteigties, bet gaidīt kad vārds iestājas savā vietā un nes viņu aijāju un ļuļinu lai tas vienmēr no manis var mācīties kā pareizi uzvesties sabiedriskās vietās un neņemt ļaunā, kad logi būdami par patērēttāju preci mani izgaismo kā fotoseansa kvartālā ainava un dusmas ir pievilktas dusmīgās sejās paklausās un nevar dabūt par mani lūpas ārā un gaismas barikādes dusmojas un nevar dabūt riskantu dzijas kamolu no manām ārējm jo dusmas ir ikaratistes un dainas ir pilnas ar azbesta silikonu un domas ir pievilktas pie stieņa un nes nevaru dabūt karatista bikses jo tās ir viscaur dabūta sjau uzreiz pēc otrā pasaules kara es iestājos armijā lai cīnītos pret auksto karu un dusmas manās iekšās bija pietiekami dabīgas un nevarīgas mūsdienas medī manas pastardienas un dusmās es krauju dusmas par pāvestu par nevainības reinkārnāciju un gaidīšanas lustras enonivelē manas iekšējās stāvokļa maiņas un dusmās es izstiepjos pār prērijām un gaidīšanas luksofora nedaudzie gaismas gadi pagaida manas iekšējās dusmas un launaga pariktes nepieļaušanās dienasgaisma  gudrība. nodabūšanas gaidāmais launags un dusmās es iemetu skrandas par pareizo izvēli un es nožēloju ka neesmu pilnsakarīgs, bet ka domas ir uzkrautas maniem raušiem un gaida ar patiesību uz pusēm, tagad es mazliet piebremzēju un nezinu, kā varēšu izturēt šo straujo ritmu, kad prātā nāk visādas domas maisošas un izlikties par mirušu būtu vieglākais ceļš lai gan būtības radiānos es runāju muļķības, bet manos azaidos taču nevar sazarot un dusmās manas iekšas savelkas ciešos kuklusa klanos un es raudu gaužas asaras, lai manas iekšējās balsis gaismā ir spēks un kad noņēmu brilles tās atkal atnāca vietā, lai izliktos par patiesības gradusu un laistu pakaišus uz leju skatīties, kāda straume mani izseko un vai ir vērts būt suverēnam un lamāties par pakritušiem karavīriem kavalieriem lūdzu tagad nostādiet mani taisni un es vairs neapsolīšu būt paklausīgs, bet dienā un naktī lauzīšu stereotipus un klaigāšu par pākstīm, kas pievārētas un nedodas rokās, jo tas baida manas iekaisušās ādas struktūras un baida nomelnotos laimes kaklasiksnu suņus un durstās nelabuma ādās makstī un dusmas ir pievilktas ar strauju pagrieziena iespējamību un dainas vienmēr mani atpestī no ļauna, jo to klajajos melos nevar dabūt pa muti tik ātri kā to varētu gribēt atminēt monolītā sastrēguma stundā un gaismas galos vienatnē un palagos satītā strūklakā gaiņājas maisu salikteņi par mani saspiestie priekšstati un es likvidēju es tas klajais gals, kas ar sniegu apkrauts un nevar mūsdienas saplaiksnīt klukstēšanas neirozēs un dusmu uzplūdā es lietoju ierobežotu vāceli un dusmās ir vienmēr labāk saprast, kā tas pareizi atspoguļojas uz stalažas no mūsdienām mūs tik tiešām atpestī ļaunais gars un nevietā iespraustas skaņas ar lejas saksijas nomuļļāto smaidu mēs lejam apakštasītes ar baravikas nomelnoto parkinsonu un dusmās es laižu burbuli pēc laimes karatistes iemauktā laimes arkla. es tagad uztraucos, ka tomēr mani apmēri pieaug un es atbaidīšu potenciālo maiguma investoru un palikšu tad viens savās vārda pilīs un tuksnešos, bet varbūt es atūdeņošos un ļaušos jaunajai strāvai mani piekaut uz ielas stūra ar baņķiera kargina sesto stāvu mansāžā un durstīgās alejās es biju reiz jau iegriezies un t tagad gaudoju pēc patiesās laimes krekla iemauktos un dusmās tas izvēršas nejau uzreiz, bet gadiem un paviršiem strūklaku sistematizētājiem un manas iekās sagriežzas tik straujos iemauktos, ka es vairs nevarēšu atļauties smēķet tik bieži, jo par katru tādu reizi manas iemaukta a galkinas ir piemestas ar dažādiem nomaļus stāvošiem vērotājiem, kuriem nekad nav gana un kuri grib dzert pārpilnību un darīt to ar lielu troksni un gaiņā pastardienas prom no pavarda, lai tās nemelo man par balto nakti un dukstiņmāri, kuram piekrita salasīt nelielas baravikas un nemiera laikos iestādīt govi ar šrapneli sakropļotu bez vienas kājas varbūt bet durstīgu skatienu un dainas bija no mūsdienām ieberikādētas un neviļus es jau uzslienos kājgalī un daiļavas bija un palika durstīgos apvāršņos un nomoda sapņi ir klajiem grādiem nomestos iemauktu laikapstākļos un nebeidz mani smīdināt klajais iemiesojuma bulvārdis buduārs laterna nila kakla siksna un burtiski saskaitāms buksēšanas koeficients, lai maika taisona sirdstriekas parazīts neatviļ mani no staignāja un tagad jau es būtu uzpīpējis un turpinātu diedelēt laimes atslēgas, lai tas viss nobeigtos sastrēguma stundā un nedalītu manas iekšas par parkinsona slimīgajām iegribām, bet lasītu manas domas ar ātru soli un gudrība palika par skaidrības motivāciju un durstīgas ainavas dala mūsdienas par pavāra grāmatas iedabas sikstu kapellu un dainas laiza mūklāju un grib mūsdienas padarīt par aveņu zapti, lai tas pieliktu punktu nekonkrētā n pakāpē laimē ziņas ar partizānu karu un dusmās gudrība laiza sejas vaibstus no matroža laikapstākļa dziļajās iedomās un dusmas ir pavilktas atvilktnē rakņāties un dainas ir pievilktas sikstās kapellās laimi iegredzenot un laisties paviljona sienās lasīt kadiķus ārā no miesas un es tagad esmu tādā putrā tādā putrā es nevaru apstāties un man vajadzēs pagulēt pēc šī, jo nervi vairs nav tie vecie, bet gandrīz jau sabeigtie, bet es vēl uztrennēšu salaspils māla tehnikumu un došos taisnā ceļā uz papagaiļu staciju iemainīt papīra naudu pret guļvietu uz durvju augšas un nesmelšos klaigāšanas mākslīgo cildenumu no svešiem ļaudīm, bet mācīšos no ļaunā iegarenā sienas karikatūras metālmeistara un dusmās plūkāšu kaligāšanas pielabināmo sirdsmieru un dusmas ir tik nonivelētas, ka par tām smejas un nedod dievs nedod visu naudu nabagiem un godam paliktie sliktie soļi iekšā sētā pa atvērtām durvīm mūsdienas klaigā un dusmās ravē kaklasiksnas pievērtās rundāles pilis visas tukšas un klaigā sienāži labākā slavā un dusmas ir novērtas pret debesu gaismu lai ieraktos un tad kad es atkal piesēdīšos, kad man vairs nebūs labās slavas plānprātiņam būt, tad es rakstīšu pasaku grāmatu par bulvāra presi un dusmās radīšu tādus gigantus, kas sadragās dvīņu torņu pēctečus par soda buša apmatojumam zem jostas aug kārbiņas, kurās glabājas neirostēniskā pulkveža zīme un dalailama man sūta īmeilu bet es saņemu spridzekli paciņā, lai tajā ielūkojies saprastu patieso karmas likuma burtiskumu un radītu savas reliģijas atzaru uz kura sēdēt un kuru zāģēt lai kristu pa taisno pakaļ budam un laistos ar virvēm pa kalniem, ko apsaimnieko daudzi jo daudzi lamas, kas pirms manis bija sasēdušies klozepāna podos un nevar mani atvasināt no dusmās pateikta vārda, kura galveinais sinonīms un lustras karenās iekarenās iedabas iekāres mastrojāni labestības sindicētais kredīts overdrafta nepieklājīgais piedāvājums un laiskais rokas atmetiens ir mūs novedis šajā belarusijā un gaida pateicības vēstules nomaļiem piedzērājiem (Comment on this)
11:23a	fdtgsdlifhsao;gtysd;ogiysD:OG (Comment on this)
11:44a	tātad tagad es rakstu pēc smēķēšanas (itkā tā būtu problēma) un jau smēķējot bija savādāk (es to zināju), nekā rakstīt pirms tam, bet tas nav galveinais. nav jau arī nekā galvenā, bet tomēr. tagad es nerakstu kā vējš, bet mazliet apmuļļāju savu vielu (smadzenes?) es baidos kļūt patētisks ar saviem salīdzinājumiem, kas arī nav atbalstāmi. es laikam sevi dzenu tad standartos, kas ir kā? vai tad man par visu ir jāzina, kā tas ir. itkā es būtu robots. mani skolā sauca par robotu. haha. es apvainojos. man pie pakaramā bija uzrakstījis kāds "čodars". laikam tas ir aizvainojoši. es jūtos ievainojams par to sakot, bet jau pēc tam vairs nē, tad tas ir smieklīgi. kāds to lasa un izdomā jau vārdus pret mani. itkā tas būtu baigi stilīgi. itkā es būtu kaut kāds joberis. bet nekas jau nepaliek nepamanīts, bankas mums ir lielas un tur var uzkrāties daudz informācijas par izraudzītu personu. es varētu būt izraudzīta vairākām personām, bet, ko tas pasaka par mūsu laiku. ko tas pasaka par mani individuālo situāciju. es baidījos sāku jau sev teikt, ka nevajag tik daudz rakstot nogurdināt cilvēkus, bet tad mēs atkal nonākam pie tā, ka es gribu palikt neskarts. cilvēku domu neskarts un domu neskarts cilvēks. ja ieliek pliku bildi no nūdistu pludmales paslepus fotografētu, tad tas uzreiz ir labais produkts, es to pats jūtu, bet ja cenšas izlīdzēties ar landskeipiem vai spoguļu ordinācijām kā andrejsalas jaunajā izstādē, tad tā ir masturbācija. cik smieklīgi, ka neviens nezina, kas notiek, bet kāds pasaka, kā ir, un tad visi, ja viņiem tas iepatīkas, seko jaunajai idejai, tie no tās barojas, bet, ko dara pats tās autors. vai viņš ir tik svabads, ka var gūt ikmēneša ieguvumus no savas idejas patentācijas? kur vispār ir atalgojuma robeža un kā cilvēks var sevi atalgot pats, lai stimulētu izrāvienus un negaidītus pavērsienus? tik daudz jautājumu, uz kuriem gribētos mēģināt atbildēt un es internetā meklēju, lai kāds man piedāvā jautājumu sērijas, uz kuriem es atbildot, varētu kļūt par labāku personu (dangerous person) un lai visas manas zilbes ietilpst tieši tieši piedāvātajos lauciņos. tā es domāju kā zaratrustra domāja, bet skolā mana grāmata bija plāna un ko tad es kalu? kādus plānus. tas bija no dieva uz pusēm atņemts laiks un periods, kas sevi iezīmē manā dzīvē kā neuzvarētu cīņa, kā miegā pavadīta. kad lejā ir leopards, kas mani gaida un man ir jāpaliek kokā, tad, lai to varētu paveikt, es kokā veģetēju, izslēdzu visas funkcijas un pa pusei guļu. itkā to varētu uzskatīt par veiksmīgu pārdomu periodu, bet es zinu, ka laikam un vietai ir dažādas sejas un nonākot īpašās situācijās, es esmu bezspēcīgs un man ir jāpieskrien pēdējiem ieročiem, lai kādi tie nebūtu. bieži tie ir nederīgi un cīņu padara nederīgu kā ievadot spēlē slepeno kodu un pienāk klāt desmit tūkstoši monētu, tikai manā gadījumā es uzmetu no debesīm tīklotas bumbas, kas iznīcina gan pretinieku gan mani un tad man ir jāatkāpjas spoku valstībā, jo parastā pasaule vairs nav derīga mišanai un tad kas tad notiek tad? tad es mēģinu kalkulēt tīklus, kas mani apņem lai viņus pielabinātu apmānītu, lai mestu raitās piruetes, kas man varbūt sola izraušanos no ūdens pasaules un es godam dažkārt rodu kādu sajūtu avotu un tad to pētu gribētos būt laimīgam, bet kas mani tur. es laikam esmu neirotisks, bet es nezinu, ko tas nozīmē. varbūt man vajag kā lielākajai daļai franču lietot antidepresantus, bet kā tas nākas, ka kopējā aina tiek zīmēta industriāla un progresīva, tomēr parādās ziņas par individuālām nelaimēm un bezizejām. tas ir kaut kas noslēpumains, tas liek man sajusties kādam? ļaujiet tagad padomāt, kā es sajūtos. es sajūtos kā laivā kareivis bez plintes un āmura un man no debesīm putni kakā virsū kancerogēnas vielas. es adoptējos ak ja tas viss padotos aprakstam. es kā dzejnieka vārdiema aizsargājos, sakot, ka par to nav iespējams runāt, tad par to ir jāklusē, bilda vitgenšteins un māris putnis, šī autora tulkotājs man piebiedrojās aizpsriedumos par gaudojošām nārām, kas man sola padebešus "SOLD", bet nekas jau nerodas no pubertātes, viss jau sākumā ir nobriedis un es augstu vērtēju šo mehānismu rakstīt par cigaretēm, jo savādāk mana iespēja uzsmēķēt katrā brīdī bija nojaukusi visas iespēju robežas un es metos ar galvu tajā, lai pielabinātu sajūtas ar cigaretes dūmu jau nekur nevar doties nekādos ceļojumos šī vārda vienā nozīmē. es nevaru stingri teikt, ka bija ačgārni un kā bija, bet nav tā, ka es varu lietas nosaukt tiešos vārdos, man tās vajag kāpināt un izmainīt, lai es varētu uz tām referēt, tad par ko es cīnos, par ko es kaucu šajā pašā konkrētajā dzīves ciklā, itkā gribētu sevi tādējādi ielikt rāmjos, lai būtu aprakstāms un kategorizējams un lai mani nemocītu bezdomu graudi, kas grauj kaut ko, bet es turpinu dzīvot, tad man tiek gatavotas lielās lamatas, kurās iekritis es beidzot redzēšu velnu, maksāšu par visām sastrādātām drazām un man būs nu tik nelabi. bet kā bukovskis par visu šito smējās un izbrīvēja sev pusi minūtes vai piecas un tādējādi ieguva bezgalību un izvairījās no lieliskās iespējas būt iesprostatam dieva pirkstos, kad sveša griba var ar tevi darīt pēc sava prāta, bet viss, ko tu vari pukstēt ir vārgi nievājoši pīkstieni pret debesīm vai citiem cilvēkiem un tad gribas iziet ielās ar nazi un durt durt durt saviem naidniekiem, kas patiesībā ir pilnīgi losīši attiecībā uz to, kā tu jūties un kāpēc tev ir slikti. es tagad hiperbolizēju, bet tā aina mani kacina, ka man var kļūt slikti kā man jau ir reizēm bijis, kad ķermenis sagādā sāpes, kuras nedod cerības es laikam esmu sevi simptomatizējis un indulģējis, jo uz šo brīdi es ticu tikai tam, kas ir, bet aiz esības ir vēl daudz iespēju un dekorāciju un tās visas ir iespējamas, tad kā man rīkoties kā man būt. dzīvot krietnu dzīvi man ieteiks platons un es varēšu plātīties, ka esmu izlasījis šo un to, bet, kāpēc man kaunēties, ja es šito uzrakstu redzēju un kā lai es pielaikoju svešas suģestijas savai dzīves kārei, kas pakārta kaut kādā žņaugā un nedod cerības uz rītdienu un bojā man nervus un nedod gadus cietumā, bet liek nīkt stāvlaukumā par kailķermeni kā bulvāra prese mīl aprunāt staļinu viņam varbūt nebija viegli vai viņš bija pārcilvēks vai nīče bija godam pelnījis savas aptraipītās apenes un kur vispār ir kāds prātīgs cilvēks, kas man varētu iemainīt skoču pret lekoplāksteri ai kā sāp tā rēta, kuras man nav, bet kura varētu būt (Comment on this)
2:25p	pēc šodienas izrāviena rakstīšanā es jūtos viegls galvā, bet turpinu savu ceļojumu, to pamatojot ar to, ka varētu uzzināt, kas ir aiz otrā riņķa. es šo pašreizējo stāvokli raksturoju kā otro riņķi. pirmais ir parastais stāvoklis, kādā es redzu pasauli ikdienā. pieņemu, ka aiz otrā ir visādi citādi un ka pēc nakts miega es atgriezīšos pirmajā. iespējams, ļoti visdrīzāk es varu nonākt arī trešajā. ja tagad padomā, vai esmu kādreiz bijis trešajos un ceturtajos utt., droši vien esmu. man pat ir sajūta, ka esmu kādreiz pārlecis uzreiz no pirmā uz kādu piekto. nez, cik ir kopā. no kaut kādas lasīšanas nez kāpēc šķiet, ka ir kādi deviņi un tad ir kaut kāds lielais mizlīgais visums. tāpat arī man šķiet, ka jāpārvar tie daudzie riņķi, lai tiktu ārā no sava universa un varētu pietuvoties citu cilvēku universiem. piemēram, es tieku ārā no sava un nonāku citu cilvēku devītajā līmenī, bet attiecīgais cilvēks tajā brīdī ir pirmajā. tad es varbūt viņu redzu no attāluma, bet vai viņš nojauš, ka esmu viņa devītajā un kādas ir iespējamās mijiedarbības šādā stāvoklī. ir tātad bezgalīgas iespējas, bet man tagad ir kaut kā uzzīmējies tas deviņu ciklu modelis un varbūt tam ir kāds pamats. vismaz ar to varētu strādā, kamēr neparādās detaļas vai korekcijas. varbūt pat pilnīga orientācijas maiņa. tik tālu esmu ticis aprakstošajā daļā. kas tagad sekos? tagad laikam atkal ir vieta brīvajai plūsmai, lai ievāktu jaunu informāciju, ko mana būtība apstrādājusi izspļaus kaut kādos konklūženos un minējumos. tikko lasīju erowidā lsd pieredzi vienas meitenes un viņa visai konstruktīvi rakstās un lietoja dažādus interesantus vārdus. tīri intuitīvi var pievienoties visādām lietām un man radās vēlme pēc komunikācijas ar citiem cilvēkiem. uzreiz tai brīdī, kad nolēmu to publiskot savu vēlmi, man bija neliels kautrīgums, ka man jāatzīstas, ka alkstu pēc saskarsmes ar citiem cilvēkiem, jo savā līmenī dzīvodams biju izvēlējies noslēgtas telpas un nepieļāvu domu par komunikāciju. bija tikai daļēji ķēmīgi žesti, kā pa gabalu māt ar koku tikai viss vēl ir izplūdis koriģēts un samaisīts puteklī, bet tagad man redziet griba parunāt nevis vienkārši apmainīties frāzēm. es vispār no dabas vīpsnāju par "parunāšanu", lai ir pieredzēti visādi kompromisi un arī labi rezultāti. es kautrējos no šiem teikumiem, nez kāpēc tā. jo es tagad eju ārpus riņķiem un iepriekšējie vai iepriekšējais riņķis man liek paraudzīties savādāk un tas rada visādas disasociācijas un tā nu tas notiek, bet es nekavējos un nemulstu, eju tālāk, lai redzētu, kas notiek pasaulē. jo esmu es iesprostots vai vienkārši dzīvoju tornī un tagad pa vītņu kāpnēm lienu augšā kur ir bāka varbūt kur var redzēt tālāk un es jau nemaz negribu kaut ko paturēt, bet tīri nemateriāla pieredze, kas man ļaus raudzīties un bolīties un galu galā par ko man uztraukties, ja visiem ir labas pases kabatā, tagad es laižu jau automātikumu, bet nevajag to ierobežot, jo līdz šim man ir patīkama piesaiste rakstītajam tekstam un es galīgi nejūtos, kā gvelztu tukšu, lai gan arī tukšo nedrīkst nopelt, jo tajā ir pavedieni un tie mani vada un es tos vadu un kopā korporācijā mēs dalāmies svētajā garā. man tagad uzbrūk atkal bībeliskas emocijas, lai gan bībeli es neesmu redzējis acu galā, bet tikai no nostāstiem zinu, kas tajā ietverts. tāpat es neesmu kristietis vai budists, lai gan mani par tādu varēja apsaukāt un domās es kratos elektriskā gaismā, lai lietuvēns man pieliek savu plaukstu un paziņo zīmes par dimensionālo karu, kas nemaz nav slikts tikai tāpēc, ka karš kā vārds rada negatīvas emocionālās bāzēšanās vēlmes un gudrība atduras pret dumību, lai laulātā pāra smīnā mani atpestītu neviļus un gandrīz bez jebkādām gangrēnas pazīmēm un paģiru zāļu pudelītēm iegultu man rokā kā aļģe, kas prasās tikt apēsta un to arī apēd, lai lietuvēns sajūt karsto lāsi uz savas pleses un viņa drēbes lai plīvo bezvējā un nes saskarsmes iedabu pāri kalniem un ielejām, bet mūsu radošais kolektīvs tikām gaida salacas maiznīcas lielisko kliņģeri, kuru apēdīs mūsmājas un dalīsies priekā ar resto of the pasaule mūsmājas ir mīlīgā līcī iekārtots begemots, kuram ir pietiekami laba izglītība, lai tas spētu ievērtēt aprises kopējai ainai un nenonivelētu iespējas, ko tā sniedz, bet nepieminētu ar ļaunu gandarījuma laikus, pat gadus un mēnešus, kas pielijuši pilni bērnības smilts un gudrības kapracis ar kāpostu kabatā nes manu galvu iesvētītā ūdenī es plunčājos un lienu pie kaimiņu žoga plūkt bumbierus un visiem no tā ir silti un labi un es noteikti atkal būšu viegls galvā jo šķērsojot riņķu dimensijas un diagrammas parādās vietējā procesorā un tas izgaismo radiāna patieso dabu, lai gan no vienas leņķa skaldnes raugoties es nevar garantēt nolijušo lietu uzreiz plaukstā dabūt par to monētu te parādās mana merkantīlā daba un es plaukstu kā kadiķis kā ķirsis sniegā un godāju to dievišķo gaismu, kas mūs visus pasargā no bargā soda. tas mani atkal tramda un es sevi nešaustīšu vairs, jo esmu varbūt pelnījis, katrs pats sev uzliek sodu un sodu izpirkt vajag lai tiktu garām sargam, kas sargā uz iegribas bāzes mēs nesam savas paplātes un gribam iepriecināt dievu ar drošsirdību un izrāvienu laikā un telpā mūs sagaida vēl arī gāzes kameras, kas ir trešais raksturlielums mīlīgajā trīsvienībā dievs tēvs dievs dēls un svētais gars tēvs ar āmuriņu uzkāpa uz jumta salabot caurulei vadus un mati plīvoja nimba atspulgā un es redzēju eņģeļus krītam no kokiem kā lapas tos savāca kraukļa mazuļi un rotaļājās lietū, lai pret pavasari izsauktu sniega dusmu mākoni. tas nāca ar petardēm padusē un dāļāja tās nabagiem, jo man rūp, lai visiem būtu labi un visi strādātu labā mērķa vārdā, nevis maldītos pa pakšiem un bezizejā dzīvotu skarbu realitātes lieso miesu un paliekas kā kauli sprūst laika ritenī un gaida gladiolu lietu pār galvām kā nokaitētu ezeru. es tagad jūtos pārlieku pār savu galvu lecošs un savam tēlam neatbilstošs, bet ko varu jums pateikt dārgā publika, varbūt nevajag mani pēc sava vaiga lipināt, bet atpestīt no ļauna un dalīt brikšņus ezeru valstībā, lai katram kārklu latvietim pa diženam ozolam pie sāniem ko rungas iegādāties un par ko dieviņam paldies pateikt par dāsno dienu, ko tas mums devis uz mūs grēcīgām galvām panēsāt kā dārgu rotu un nepiedzerties uzreiz bet mēreni un nelekt klipatu klapatu tāpat vien bez sniega segas uz krūtīm un bez auskariem maigajā rudens saulē, kas mūs sargā no sardīnēm ledū un bifšteksa bifeļiem antilopiem un citiem (Comment on this)
3:29p	es nezinu, ko es tagad rakstīšu. nekas nav padomā, bet taustiņi klab divās vietās istabā. es gribēju pieminēt konfidenciālu informāciju. es mēģināšu tagad viņu sašifrēt. tad kad jau ir pateikts. kad viens cilvēks pasaka, tad jau tas nodoms vairs nav atgriezenisks. kad cilvēks ir verbalizējis tik nopietnu soli, tad jau tur ir pamats pārdomām. un mani tas kaut kā iejūsmina, jo es redzu procesa gaitu un varu iztēlot dažādus zemakmeņus un domas raisās riktīgā solī un es pludiņoju pa apvāršņiem. bet godīgi cilvēki saka paldies ska par dienišķo maizi un ziemeļmeitu eļļu, kas nobriest agros rudeņos un laidarā ir visiem labi. es jau neesmu nekāds konveijers, ka varu drukāt tikai un drukāt, bet reglaments to prasa un rīt iestājas jaunā sešu dienu procedūru, kura noslēdza iepriekšējās septiņas ar torti, skaļām ovācijām un izrāvienu jaunā ēterī, kas pilns pelašķiem un bumbiņzeķēm ar ausīm un klausulēm pie ausīm un pa tām garajām vadu virtenēm nāk informācija kā skypā nosūtīts ziņojums ir instantāns, tā brikšu māris ir izgājis bīdīt durvis un klauvē pie pavardiem ar mīnusa zīmēm un godā manas iekšējās manieres kā plaukstošs karuselis. bet tagad pie lietas. pa dienu gulēju un redzēju interesantu sapni. kādreiz es visas interesantās lietas uzņēmu ar mierīgu garu, bet pēdējā laikā simbolisms mani pārsteidz. nē nu jā nu bē nu kā es jau varu iztēloties labi tagad labi. es tātad redzu to sapni un duļķēs sariešas manas asaras un es redzu dāžādas perspektīvas un domāju, kā tas atspoguļojas uz jūtām un dūnās gulēt ir siltāk, ja uguns ir drošā attālumā un mana māga ir silta ar zupu un lūpas saldas no kūkas, no ogām un nešļavām un no lācīša purvā. tātad es eju pa to ielu elizabeti un kačāju kinoteātrī filmētu filmu pārfilmēt dīkdieņu zemi un monarhijas brīnumu un ostu lauvu pelēkās kapeikas ar ģērboni esmu stiprāks, bet ar vairogu un kapeiku mani neuzveikt nekam. tālab klaušinu tuvējos cilvēkus, lai rastu pareģojumu savām idejām un galvas grozās tās ripo kā rausīts un viltīgais lapsēns kūmiņš caps noķer labāko rausīti, iesien to ar lampiņām roku rokā un es svinu svētos ziemassvētkus, kad kristus bērniņš ir dzimis un jēkaba kazarmas tam par godu ir pilnas jaunu rekrūšu, kas gana aitiņas un vilnā virtina paslēptas monētas. ka tik nepielaist dzirksteli šai slavas mājiņai un domās palikt tik kunga prātā kad cienīgs tēvs cienīgs tēvs mūsu visu kājas skūpsta, lai tās būtu sausas vai saldenas, bet nekad neatsaka padomā un gultasveļa sausa pret rudeni, visu ziemu plandījusies grīstēs un lodāmlampiņas nevar manas iekšējās atbalsis vienmērīgi sadalīt pa pastkartēm, kas kuram pienākas, tas to ir pelnījis, bet, vai tikai un vienmēr uz uzvaru mēs gaidām šīs dāsnās rudens palodzes mūsdienu pelēkajā ikdienā nevaram vien noturēties nepasmaidījuši un rokas klauvējienam pavērsts mēs veramies katla dzīlēs, kur jau vārās sārtie rausīši ar krējuma zupiņu rokās un dodas mūsdienas uz ieriktētu guļvietu. ak kam es pīpēju to pēdējo cigareti, tagad nemaz nav grūti, bet jautrs gars mani pārņēmis, kaut kur gribas piesiet domas, lai tās permanenti kā karodziņš vibrētu vēja plūsmā ar dālijas rokām pieskārieni plīvuram atnes daļējas dzemdības, bet nevar mūs vietniekvārdos iesprostot, jo tas var un vienmēr tā būs, ka izrādīsies liekulīgi un draugi pacels paku cukura un saskandinās pieres jautrā ip adresē un nevienam vēl nebūs līdz tam prāts aiznesies, ka vajag samaisīt pirms sakratīt un domas laizīs manu pakausi, lai tas nepaliek pliks pret vecumu un salatēvs. ak es pārlaicīgi domāju par vecumdienām, mani jaunības kaulu nami vēl stingri turas uz ribām un gaismas paviljons pilns ar paramēnešiem un spoguļos gints gabrāns venēcijas biennālē mūs uzrunā, lai aizsistu vārdu par nebijušo tuvību un lauzītu rokas sala pagātnē, kura ir pilna ar drebezgām un luksoforu paliekām, kas no mūsu atomziemas attālinās, tas ir paņemts uz izbrīnu un godam labi varat mani tagad sveikt, kad jau liela puse aiz muguras. bet manus šos ierakstus var arī traktēt kā rokas iesišanu dzejā, jo es sagaidu, ka ar jaunās bibliotēkas celtniecību notiks kultūras uzplaukums latvijā un varbūt tā biennāle vai varbūt tā triennāle kvadrocikls miskastes maisa pieci stūri sūri grūti saskaitīt visas iespējas, ko mums kultūrkapitāla fonds sniedz, lai atbalstītu jaunos censoņu un procentuāli no viņiem gūtu labumu pret jauno laiku mēs esam pavērsuši savus ceļgalus un nevaram noturēt smaidu, kad runa ir par iešanu uz kinoteātra tualeti, kad visas maksas ieejas ir slēgtas, kad pa makdonaldu gāžas logi ārā ar visiem slēdžiem un dubultajām paketēm un kad monētu sistēmu ir nomainījis delīrijs pret svētu lietu, tad no mūsu puses mēs piedāvājam jūsu pusei pieglauzt pelēku sakvojāžu uz kubu vai birmu, beirutu vai fidži mēs jūs aizvedīsim par pusi cenas un otru pusi nabagiem, kā stāv svētā sakramentā rakstīts tikai pret debesi necel savu cilvēcīgo pirkstu savu nācijas godu pataipi govīm, kad tās mauj pret piena baļļu vai rukšiem sagriez velēnu un šmakstini tīri emocionālā labsajūtā, ko garantē šī pilsētas burzma un laikapstākļu apoloģēts mūs labi ir iztrennējis būt pievilcīgiem investoru acīs un nelādēt dienišķo maizi, kad tā paliek par perēkli dažādām iespēju virtenēm starp salaveču lampiņām un godam padarītu darbu mūs vienmēr atalgo ar burtu atzīmes vietā kā ābecē stāv rakstīts cieni savu ģimeni un tad gurdžijevs atnāks jūs apbalvot ar silverstar lācīti uz vēdera uzraksti sengrieķu valodā vai ivritā un tad es burtoju ar vārdnīcas palīdzību meklēju pievilcīgas bildītes un pats svētais gars tas kungs nespēs izsekot manai domu gaitai, ja tā pieņem šādus apmērus un atmet ar roku suns, kam vārdā tikai zilbes bez patskaņiem mūs atvedīs meža vidū palaidīs ganīties pret vakaru atbrauks savākt un slauks mūsu zinības, lai bagātinātu mašīnu pasauli un lai tā varētu uzņemt jaunus apgriezienus cilvēciskās dabas modificēšanai un tādas ir tās manas zināšanas par pasauli kaut kur salasītas sagrābstītas gribētos atvērt jaunus apvāršņus, ko tie cilvēki jaunu izdomājuši zz ko labu atkal sarakstījuši kaut ko manā galvā pakustināt likt man domāt neierastā virzienā varbūt palasīt klasiķus, tie jau vienmēr godā, bet varbūt kādu moderno, kas pārstrādājis visu ieraksto bagāžu un izvēmis zelta oliņu, ko pieglauzt pie vaiga un teikt tai mīļus vārdus varbūt ka atsauksies svētais gars caur tumsības miglu vai vienkāršiem zvaniņiem to skaņām vienmēr var piesiet bumbu un tad izrādīt savu iecietību citā virzienā, kas var izrādīties māns (Comment on this)
4:45p	vienā brīdī palika bailīgi par apjomu, ko šodien sastrādāju, bet tam ir arī pozitīvās puses citu pušu starpā. viena laba puse ir morālo atgrimumu izzudums par izsmēķēto tabaku. pat visas neirozes izplēn drošā stāvu kalambūrā. pirms rakstīt un starp pīpēšanu ieskrēja kaut kādas formalitātes nokārtot un par to es sadusmojos, bet nejau nieka pēc es stāstu savu klāstu un tādējādi godājami cilvēki es gribu atļauties atbrīvoties no nelielas iegrimšanas stratosfērā. es sēdēju pirms tam un tik ļoti gribējās atkal parakstīt, ka bija jāiet pīpēt, jo vienkārši tāpat jau nav lieta darīta un tagad es atkal esmu uz galvas pamatnes sev atradis kāpuru, kurš ir tas viņa galamērķis, ja viņš dzīvo uz cilvēka ādas. uz skausta burtiski runā lietas, kas nevarētu būt viņa kompetences laukā pavirši tā novērtējot varētu secināt, bet ne nieka es nesaprotu no dzīvnieku valstības, tāpēc ļaušos fantāzijai un atvēršu apcirkņa vārtus, kas noved dīvainos klana putekļos un gudrības meklējumjos es piestāšu dažādās stacijās. kas vispār tār ir par maņu tās gudrības hipotēzes muļļāt skrūvspīlēs un mēģināt pieslīpēt savu skata spoguli, lai es kļūtu diženāks starp cilvēkiem? tas nu būtu pantomīma lieliskā neviltotā smieklā uz visu bruģu akmeņainajām sejām. atceros, kādreiz dižojās stjuardeses un piloti, ka bruģis ir tikai latvijā, bet citās valstīs izsenis tādu nav redzējis neviens godīgs zemes īpašnieks. savu platību aplikt ar akmeņiem, tas varētu būt progresīvas domas dzinulis, bet tad iestājās ziemas atkusnis un atkal es par gadalaikiem. ko tad piedāvāsiet tā vietā tiesāt, ja nebūs kauns pajautāt? tad domas atgriežas sliedēs uz kūdras purvu aizvediet tur atstājiet uz divām diennaktī un atstājieties ar saviem padomiem, man ir galva saraukta pierē un āda neiztaisnojas lai vai kā es gribētu jaunu ādas jaku ar pogājamu kapuci un drusciņ plātīzerīgiem nomoda sapņiem, kas varbūt atbilstu maniem iedomu tēliem, bet pārsvarā nevarētu mani iebiedēt pietiekami, lai uz rikas uzziestu kurpju smēri un darītu to pēc gudrāku cilvēku padoma. šķiet esmu tagad atbrīvojies no vajātājiem, bet diemžēl neatceros cikos tieši man bija jāpārstāj rakstīt. tas varētu būt kādās čeesmit piecās minūtēs vai tamlīdzīgi, tad jau redzēs, tad jau laiks rādīs. es nolejuplādēju šerloku holmsu un tas mums šovakar rādīs sāpīgas sejas, lai kā atminos bērnībā sēdēju lielajā istabā krēslā un skatījos televizoru, tad bizoju pie tēta uz video nomu un ņēmu vienu filmu pēc otras, tā, ka man izveidojās laba gaume uz eiropas kino, jo bērnībā noskatījos visus amerikāņu bojevikus un nekļūdīgi varu noteikt, kura filma ir cēlais iemiesojums, bet kurai man pietrūkst pacietības. kura ir labi uztaisīta, bet kura rada šaubas, kadarās tādu cilvēku autogēno partizānu prātos, ja viņi nepieslīpēja un kaut ko pārspīlētu mēģināja pavēstīt. tā es lepni spriežu par savām spējām un nekaunos no ordeņiem, jo viena kasete tad maksāja piecdesmit santīm un gadījās, ka bija jānes atpakaļ jau uzreiz pēc noskatīšanās, jo citi varbūt sagribētu, īpaši ja tas tas bija sezonas hīts un domas tad raisījās diženos staros, bet par samaksu man dažkārt vajadzēja aizvietot personālu un tad es nebiju pārāk priecīgs, jo manas intereses nesniedzās tik tālu, lai iegūtu par to atlagojumu naudas veidā, bet vienmēr jau nevar visiem izpatikt un domas tad grābstas gar manām kājām. pienāk cilvēks un raugās vitrīnā, es arī tur raugos un mēģinu kaut ko ieraudzīt. tad man jāatbild uz dažiem jautājumiem vai arī cilvēks aiziet klusēdams neko neprasīdams un tad es sēžos atpakaļ uz saplākšņa paaugstinājuma, jo grīda ir auksta ziemā un turpinu bolīties kaut kādā bija labā grāmatā man ar grāmatām ir tā, ka periodiski uzpeld kāda, ko apriju, bet tikām visādas iesāku un zaudēju interesi, bet ir arī superīgās un tās man grib cerēt atkal tādu atrast. es bērnībā lasīju tēta ezotēriku mazliet un tas varbūt iesita manu domāšanu klasiskās filosofijas noliegšanas etalonā, bet tad jau vēl var iestāties filosofijas fakultātē (bet tikai ne latvijas, jo tā nav godam, man kāds teica), bet aristotelis teica, ka filosofiju vispār ir jāmācās tikai nobriedušam prātam tā ap gadiem trīsdesmit varot sākt, tad jau man viss vēl priekšā, es nezaudēju cerības, lai gan drīzāk savu turpmāko dzīvi saistu ar mākslu vai arī tās noliegšanu, kas izpaužas mākslas darba radīšanā tīri konceptuālā nemateriālismā, bet tagad seko mākslas vēstures lekcija, lai absolventiem rastos priekšstats, kāda ir šī pasaule un lai viņi atmestu viņu vecāku bārstītos māņus un iecietību pret parādībām kā mūsu valstī un kaimiņvalstīs, tā arī plašākā pasaules sabiedrībā un lai rastos garša pēc mākslas stila izjūta vārda brīvība un iecietība lietot stiprāko no ieročiem - valodu par visiem godājamu ierēdni lai katrs vēlētos kļūt. es vienreiz biju ierēdnis un jāteic tas mani traumēja. nejau tāpēc, ka es nebūtu piemērots, bet tāpēc, ka tālaika prāta garumā man tas ārkārtīgi šķērma un es zinu, kā vajadzētu, bet tā jau ir veca dziesma un es kaut kā esmu laikam izaudzis no infantilisma, lai man varētu iebarot kaut kādu herņu kā uzvesties un kā būt mašīnas stūrmanim. tā vietā es braucu uz sarkanās gaismas un gandrīz laupu cilvēkiem dzīvību, par šito mani vēl bargi varētu sodīt, bet pie ruļļiem es vairs nesēdīšos, ja nu vienīgi pie tā sakvojāža stieņa, kas jāpumpē pa sliedēm kā dažkārt filmās rāda, bet aizvakar redzēju zālē ar dubļiem apaugušu gluži normālu motorolleru, tikai gaužām nostāvējies un droši vien zagts, bet man patīk braukt ar riteni, lai gan arī ar to esmu iekļuvis normālā avārījā nopietnā tādā ar medicīnisko evakuāciju un tamlīdzīgi, bet es cenšos būt uzmanīgs un dievs pasarg kādu negadījumu, es taču tagad esmu inteliģents un vairs ne tik brangs miesās un prātā, lai mani varētu izpestīt pārdesmit metru lidojums pa gaisu un asfalta glāstīšana ar pastieptu roku un galvu un asins gan bija garšīga es nejutu nekādas sāpes un tikai liekot un ņemot šuves sāpēja kā arī ejot dušā visi pušumu drausmīgi sūrstēja, bet mani atnāca pārbaudīt vai rētas nav iekaisušas un tā es īsti neko nevarēju noturēt rokās, bet tomēr devos uz darbu jo tā ir jautrāk un mums visiem ir ierakstīts kartēs, ka mums jākļūst par izciliem režisoriem sanitāriem santehnikas speciālistiem un mazākiem burtiem rakstniekiem vajadzētu rakstīt. viens no maniem nākamajiem lekciju tematiem ir kāds ir rakstnieka panākumu iemesls. kā pasaule izraugās savus nākamos apoloģētus, bet kuri paliks par tādiem plānprātiņiem un tukšiem plātīzeriem bez sirds un bez dvēseles bet ar sadomātām ambīcijām, kas ierindas kultūras akadēmijas studentu nevar interesēt, tādas ir manas personīgās domas, bet nu gan iepazīsimies godātie audzēkņi. lūdzu katru piecelties jauktā kārtībā un nosaukt vārdu un uzvārdu ļaujot iestarpināt citiem kolēģiem savus komentārus par jūsu iznesību, lai arī tīri varbūt mentālā plānā, bet lai tas kaut kā atspoguļojas kopējā ainavā, kuru mēs analizēsim turpmākajos semināros un visiem būs pa atzīmei, bet galveinais uzvarētājs pārleks par vienu kursu un iegūs iespēju pārrunāt ar pasniedzēju dažādus delikātus jautājumus (Comment on this)
6:42p	pienācis kārtējs seanss, kas mani varbūt nenogurdinās, bet es vispār esmu labs pret mammu un tāpēc glaudu sejas ādu ar kāpuru spirām, tomēr tas nelīdz pret diendusas blusām un tagad kas notiks saucas barabasa kārnās kājas. es biju izdzimis tajā saulē, kad no dienvidiem atnāca blusas bērni un darīja savas zarnas staipīgas pret nepiederošām personām un dusmās tas dimdināja visiem ievērojamiem cilvēkiem dzīvi no sākuma līdz galam un darīja to ar ievērojamu pārliecību, ka galvenais ievads vēl nav palaists garām, tādējādi godam bija paredzēts nopietns pārbaudījums un nomaļiem ieganstiem tas bija paredzēts uzreiz saprotamā valodā, lai gan briesmas nepieder pie liesās miesas, tas tomēr mums ziņo dažādas pasakas par nopublicētiem gaismas perēkļiem un dusmās var mēģināt dimdināt klajiem kārklu sastatņiem un gudrības zobs bija pamēģināt durstīgas metastāzes ar kliegšanas palīdzību sasniegt brutalitātes cilindrus un godīgi bērni vienmēr labi var iemantot šo steidzamo parikti mūsmājās vienmēr būs labas iemaksas šim cilindriskajam agregātstāvoklim, tādēļ būtu labi iepazīties ar jūsu pieredzi šajā gaismas iekārtojumā šeit pie griestiem varat mani mierīgi atstāt uz brīdi un tad iznāk laukā saskaņotas gaismas krelles, kas ar taisnām rokām izstiepjas pret debesi un tad glaimo man par visiem izdarītajiem darbiem, kas vēl gaidāmi un kuros nevar darīt tik lielas barības vielas, kas būtu iemūžinātas skaitāmpantos un dusmās es biju izvirzīts par pāvestu mūsdienu sabiedrībā ir divi iespējamie rīcības motīvi, lai gan tos vienmēr nevar iemarinēt tieši šādās proporcijās, bet laika griežiem ieliktas piedurknes un druknas plecu aplēses ziņo par iegarenu stabilitātes sienāzi uz augšējiem stāviem varat manās pieklājības straujajās stabulēs iedarbināt tik dikti atkarīgus iemūžinājuma grādus, kas bija pavilkušies ar gareniem iesmiem pret debesi un tad radās iemūžināmais gandarījums par iekārtoto stalažu būri uz visiem tiem nepieskaitāmiem pielikuma gabaliem, kas ar trauku lupatu mūs virza pa slieksni pretim saules pinumam, lai gaisma paliktu tik neskartos iedrošinājuma grādos, ka ar to varētu pietikt nepieskaitāmiem dusmīgiem cilvēkiem iekārties pariktes staignāja grādusos un nomaļus iemarinētos iedarbināmos ar roku vai kaltētu ābolu uz striķa pakārta apakšveļa un tās sastāvdaļas, jo no mūsdienām atkarāties nevarēs ar tādu drosmi, kādu prasīja kādreizējais linoleja salaidumas ar baktērijas iemarinēto silikonu, bet es beigšu spekulēt brīdī, kad ar kailām rokām mēs sevi apcirpsim un dusmas būs pavēlētas iemūžināt drausmīgo mājokli, kas ar kailu bereti un rāceni gaida staignāju ieplūstam mūsu vēnās, lai parafrāzētu un audzētu bakterioloģisko sienas mezglojumu un nevarētu dabūt pār lūpu to lielo iekārienu, kas gaida ap stūri un gribēdams izcelties uz mūsu varasvīru runas manieres ir gaidījuši tik ilgus laikus, kopš tas atsācies nevar turpināties dažādu aizdomīgu iemeslu vadīts turpinās sindicētais kredīts plūst skaidrās miesās un durstīgiem apcirkņiem es biju gaidījis nepieklausīties nepiedalīties un darīt ar sārmiem, kas ienāk prātā, bet tikai ar halucinogēniem mēs varam radīt šo pasauli par dzīvošanas vērtu vietu ar kailām rokām nožņaugt nātri un darīt to atkārtoti pēc prasītās devas doties pāri kontinentiem un nebūt pārlaicīgi pārliecināti par pieaicināto soģu garīgo veselību. no tā visa es secinu, kas studentu apmaiņas kombaina atrautā piedurkne patiesībā piederēja vairākiem slepkavēm vienlaicīgi un durstīgas ir tās nātres, kas mūs atkombinē mūsu aizdomīgās nolaišanās manevra galā dzīvo neļķe un dzer bvlgari ūdeni, lai ar to sastaptos un kultivētu šo padebešu emociju vilni un gaidītu gaišu prāta aptumsumu, kura patiesais sindroms mūs sakombinēs un darīs to ar tādu prāta iekaisumu, ka nāksies pielikt vairākus plāksterus, lai atrisinātu mīklainos apstākļus, ko mums nevar darīt iepazīstoties nievājošos galīcijas ezeros un nepievēršot uzmanību mūsdienu laika apstākļiem es apņemos apgalvot to visu labāko par klaigām uz stūra dīvāna un dainu skapi uz valriekstu grīdas, kas tas par piekaisījumu man pie kājām dus stārķis un nevar savu trauslo miegu aizgaiņāt ar zālēm, bet tablešu garenā iedaba mani ievaino ar karstu mutes dobumu un gaida barību kā to varētu manā mutē dabūt ar varavīksnes vandālismu un guvernantes iekarenā staignāja plīvuros nevarēsit mani iedabūt sev mutē jo es liels priekš zobu starpām būsit veseli mūžigi. tas būtībā bija spekulācija par dmt, kas iegūts no vardes. tas izzīmēja gaišas nākotnes līčus visas cilvēces robežlielumos un darīt to nav oblitāti, bet dusas grādos nevaru vien nociesties piesmiet klajos melus un kā karaliskā atvase bučoja vardi, lai tā pārvēršas par princi ar visu karaļvalsti un aptumšo mūsu māgas ar garīgu siltumu mēs vēl nekad nebūsim tik pacietīgi gaidījuši mūsdienas ar karstu karafi un dūnu spilveniem padusēs, lai ar karstu lūpu kaktiņiem mūs nomierinātu cilindriskais tēvs no debesīm un redziet, kā atkāpjas kristietība īstas psihodēliskās patiesības priekšā, kas mūs aplaimo un nevar darbināt šos padebešus, jo džanisa džoplina pirmsnāves iekavās bija vēlējusi savu garīgo mantību tikai patiesi pradvinutijiem cilvēkiem, kuri gaida to dienu ar pienākšanu un dusmās gaiņā prom stalažas, kas traucē rāpties arvien augstāk staignājā un gudrības eliksīrs mūs nevarēs no tā atradināt, jo mūs visiem ir tik lieli dzerokļi, ka ar to pielikšanu pie lūpas kakta ir izrādījies nepieskaitāms klitora animācijas variants un tas varat būt droši mūs pārsteigs nesagatavotus un raidīs šajā visumā pulverizatora indikatorus un nedos man ne neika atkampt laiku no gaisa iztrūkuma, lai tas varētu lietderīgi man kalpot par aromaterapiju un klusā mierā es biju vaicājis pēc sveces un man to arī pasniedza mīklaina roka un piekodināja būt uzmanīgam pret visiem šiem radības kroņiem, kuru balss ir aizlūzusi un nevar mūs pariktē iekaldināt, jo tas bija uz visiem laikiem iekalts tai akmenī, ko sēja koperniks ap kaklu savai lellei un vūdū laiskā garīgumā laidās ar parašūtu no lejup krītošas sveces ar tik pārsteidzīgiem acs baltumiem, ka pat pamuļķam cilvēkam radās šaubas par nodomu tīrību un es laiski gvelžot muļķības biju izdzirdējis par pētera pirmā galveno mērķi pakļaut sev prūsiju, ka izvēmu liekos stiklus no aptveres vairākos pienākumos un tad jau arī rīta saule ausa un jaunā diena bija sākusies ar blīkšķi, kas neatstāj vienaldzīgu pat skrupulozu sekunžu skaitītāju, kāds patiesībā visos laikos ir bijis pulksteņmeisters gaiķu māris (Comment on this)

<< Previous Day

2007/12/10 [Calendar]

Next Day >>