zemteks pakarama's Journal
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Wednesday, September 12th, 2007
| Time |
Event |
| 10:41a |
siekalas ieradās pirmās, tad es izkusu un vairs necerēju neko jaunu pateikt. es pat necerēju būt nevainojams, tikai tecēt kā tek mārrutku asaras. sari, kas rodas, kad augli bāž podā, lai vairāksolīšanas tēvišķais šarms paliktu nomodā vēl ilgi. es balonam pārgriezu rīkli trijās vietās, jo viņš bija atnesis maisiņā bērnus. tos izbēru pa logu un kāds nelietis tos lasīja lika soliņā un gāja uz skolu mācīt bērniem tālredzību, kas tiem noderēs, lai deldētu māju tās tievajos pamatos un auklēties ar auskariem un berzēt rokas staiceles stacijā, lai to visu labi pārredzētu un neveltītu ne vienu acs mirkli tik dārgajam laikam kas aiziet, bet es ceru, ka tev iet labi un ka iet viss kam jāiet arī laiks un dārzi un kabači un puķuzirņi un dilles un tamlīdzīgas lietas un ka ķiršu lietus neskādei tavai pomādei un galvas kratīšana un reibināšana ir tik dievišķā gaismā uzlikta, ka es to nevaru sastapt, bet atdalīti u burti grib kauties un nāk sejā, bet to galvas kratīšanas mākslas mani nepieviļ ne tuvu tam, jo visiem kas gribēja ar mani dancot tagad ir daudzas rētas uz pušumiem un es nevaru to visu savaldīt ar tievām savām rokām kas kartupeļu maisus atvedušas ar tīrradni uz vējstikla un es jau pošos un aumaļas lej manas diezin kādas aizas, lai visiem pietiktu kruzuļu un dārzeņu ko nest uz mājām tā es dūdoju svešos bēniņos un manas aizas ir pilnas ar lāpām lai laiks redz laikam gaistošās sliedes, pa kurām iet un kurās pietupties, jo tikai tā es bērnus sadzīšu rokās, kas ir palaisti plašā gaisa masā bezdienus bojāt. | | 10:53a |
es neliktenim pateicu skaidri, lai mani liek mierā un pāragri nesatrauc, bet gaišais lietus bija tik biezs, ka tam cauri nevarēja tīri redzēt, tad es ņēmu logu tīrāmo līdzekli mazgāju traukus berzu švammes, izgriezu dvieļus un smējos miglā, bārdā smējos aklajiem sejā smējos metu ar akmeņiem garāmgājējiem zem loga pa ielu gājējiem lejā pa piepēm rāpotājiem un gaisā pa putniem skrējējiem tā es visus piekāvu ar stāvu nogāzi un tikai putuplasta trieka palika pāri no lielās gājiena paliekas ar trosēm un aukslējām un goša krāsām kā uošas ir tik daudzas manas iztikušās atraitnes, lai nevarētu mani nodibināt tik lieliskā smārdā, ka visas cedeles un baritona pieraksti un visi kas nav liekuļi ir uzcēluši priekulē māju un tagad brauc ar traktoru uz skolu cehu bērnudārzu maiznīcu cep maizi ēd maizi grauž zaļos zirnīšus izmanto skoču krāj biļetes laupa bērniem bērnības atliekas triecas sienās ar kaimiņu mašīnām ravē dobē acālijas un kož sev pirkstos pie zemestrīces, bet logi paliek cēli un neskādēti jo smeķīgs tas pīrāgs kura gaļa tvaicēta īpašā būdiņā dārzā aiz kūts pie izrakta dīķa un sēru vītola kur vecmāmiņa paslīdēja parubijās un nogulēja visu pēcpusdienu pēc tam dažu dienu laikā slimnīcā nomira no gūtajām traumām un tagad es uzlienu pēc iespējas augstāk siena kraujamajos žeburos un nopērku žebera jaunāko grāmatu lai sevi kompensētu kā dzejnieku, kuram nesanāk smieties vietās, kurās maksā ar naudu pa seju kā pļauku to iedod un sastūķē vēl pēc tam materiālu un palaiž jūriņā no avīzes taisītā buriniekā "otrais patvērums" un zem tiltiem nelaiž jābrauc pa kanalizāciju jo masts tik liels ka spiežas dieviņām ribās atnesiet taču viņam cepetīti es tūlīt izvemšu kādu šmorētu zivteli un mēs tai metīsimies kopīgi virsū lai govis skatās uz mums lielām acīm un nenovīdībā raugās ārā pa logu kas pilns ar pilnpienu un guošas krāsām kā tādās varavīksnēs var cilvēki mist, tas taču ir pazemojoši un lauku strādnieki visi kā viens manās pelavās mēģina saskatīt prieku, kas aizbarikādēts ar nevajadzīgu taru, ko nepieņem, ko met pakaļ, bet es izvairos no atbildības kas nāk pa pretējo joslu jo manu tabulu kolonnās ir bērni piekakājuši ābelei zarus un tagad tie raugās pret debesi kā pazemots dieva dēls, bet nevar saņemties nolamāt sūdu, kas tai traucē būt zariem pašai ābele kas nespēj būt zari, jo tās saknes ir cilvēki bet debesis ir aizsistas dar dēli vienu vienīgu pareizo svēto un pielūdzamo, tāpēc lūdzu nāciet ar savām cedelēm stāviet pie manas slimības gultas es vemšu avenes un jūs tās lasiet lasiet izlasiet labākās izlasiet starp rindām nesiet uz tirgu nemateriālo un pārdodiet to kā šarlatāni, lai jūsu pašpārmetumi ir jūsu lielākais sods un lai jūsu darbinieki nelec ārā pa logu, jo tas rada sliktu slavu republikas mērogā un tas nu reiz ir tas gaņģis, kas nepiedod promahus tāpēc ļaujiet jums pakārtot kaklasaiti tā smird mazliet pēc zivīm, to būšu es apvēmis citā dzīvē, bet šodienas barikādes ir laimes nesējas un es nevaru to tik dīkdienīgi aprakstīt, jo manas meistersacīkstes vēl nav sākušās, bet es muļķīgi ceru, palikšu par atkritēju, bet frontē aiziešu, mani iesēdinās vecā zemūdenē bez skābekli un es to paņemšu līdzi kā vienīgo suvenīru kā citi paņem nazīti uz salu tā es savu skābekli katru dienu pa gabaliņam vien pārkausēšu zeltā | | 11:05a |
man bija vienreiz draudzene ar lieliem pupiem un pupas tajās alejās auga ar lielu griešanos ap savu asi un acis bija kāredīsi, kas galiņos dobumus ravēja un es tik liels biju kā ravens kā krauklis, kura gaiši zaļās bikses radās asiņu tumšajā zaļajā un tad es lidoāju pa šuvēm un nevarēju sev sagrābstīt brokastīm, bet tas nāca kā svētība un tad es klusēju, tad es devos uz somiju, bet arī tur iztrūka strāva, tad es meklēju kādu, kam uzklupt un radu tikai vīriešus, lai to garās bikses būtu mani ienaidnieki, bet tie izskatījās tik nožēlojami, tad es vērsos pie nemateriālām būtnēm un izplūdu ar tām cīņās kaujās, vedu karus, pārvedu kārus mājās, zīdu pienu no govīm bez galvām kā zirgs ar iemauktu sev situ pa zobiem lai neviens tajos neskatītos un mani pirktu par baltu velti diženie dievi kas ir pāri cilvēkiem un titāni lai man sūkātu locekli, kas ir tāds maziņš pincīts, jo esmu noskrējies ik dienu un vakarā tikai kokaīnu gribas, jo tas ir manas dievas baltais devums pienesums esmu pelnījis atpūtu uz mieta lielākajā cara valstībā tās pils priekšā pie nolaižamiem tiltiem pie vara vārtiem es masturbēju kādai govij vai bullim ja govs nāk tuvu tai piens šļācas, ja bullis, tad es atgriežos komunismā un atsāku savu cīņu, kas tika pārrauta tik pēkšņi, ka lodes no klusuma tik pēkšņi nespēj izlidot, tad es sēdēju uz podveidīga akmens un prātoju kā lielais domātājs, kuram visa valstība uz pleciem, bet kura ekstremitātes saēdusi ēde un kurš nevarp pietupties tagad atvainojiet es esmu apmaldījies, bet kur es devos sist savu mīļoto, tad pusceļā pārdomāju, es laikam gribēju atbrīvoties bet sakrāvu vēl papildu vezumu, tagad man ātri vajag izraudzīt mērķi, savādāk es sākšu šaut sev kreisā kājā labā kājā paceļam rokas piruete es baloju daletu un domas skrien tik straujā ritmā, ka no manas atmiņas atlec tikai piecīši un tad es tos ravēju ārā kā spēcīgi muskuļi labi mani atvaira pret gribošos spēku, kas katavs maksāt, bet vai gatavs pieņemt otrā pusē svētceļnieka baritons ak nē tas bija laiskais zieds, kas manas atmiņas izgaisināja es tagad atkopšos un vajag jau vispirms sakoncentrēt biezumus, lai loki tālu aizšautu manas azimuta bisektrises un tad es domāju par to, vai nebūt laiks pieliekties pēc biļetes uz stacijas laukumu uz publisko pulksteni uz atvadu promenādi uz liepu aleju tik daudzas domas un flīzes regulāros blokos viena pie otras uz tām spīd saule dažādi metastāžu faktori iedarbojas viens uz otru un nezināmo lielumu un K iznāk no stokmana un klaigā klusā balsī, lai kāds nāk palīdzēt panest iepirkuma saiņus, bet neviens nenāk | | 4:27p |
dienas rūgušpiens. es nerēķinos ar citiem. | | 10:01p |
uz prāmja ir prāmis, uz soliņa ir soliņš. | | 10:08p |
es laikam bezjēgā blenžu | | 10:24p |
psihie gunāriņi |
|