|
|
|
Maijs 11., 2011
01:40
Pirms pieciem gadiem šajā laikā es biju ļoti, ļoti laimīga
|
Marts 16., 2011
21:15
Ten Rules for Being Human
by Cherie Carter-Scott
1. You will receive a body. You may like it or hate it, but it's yours to keep for the entire period.
2. You will learn lessons. You are enrolled in a full-time informal school called, "life."
3. There are no mistakes, only lessons. Growth is a process of trial, error, and experimentation. The "failed" experiments are as much a part of the process as the experiments that ultimately "work."
4. Lessons are repeated until they are learned. A lesson will be presented to you in various forms until you have learned it. When you have learned it, you can go on to the next lesson.
5. Learning lessons does not end. There's no part of life that doesn't contain its lessons. If you're alive, that means there are still lessons to be learned.
6. "There" is no better a place than "here." When your "there" has become a "here", you will simply obtain another "there" that will again look better than "here."
7. Other people are merely mirrors of you. You cannot love or hate something about another person unless it reflects to you something you love or hate about yourself.
8. What you make of your life is up to you. You have all the tools and resources you need. What you do with them is up to you. The choice is yours.
9. Your answers lie within you. The answers to life's questions lie within you. All you need to do is look, listen, and trust.
10. You will forget all this.
|
20:54 - update
arvien mazāk paliek, ko publiski teikt! 8))
Esu izaugusi no savas vajadzības publiski čīkstēt, gausties un sūdzēties. Jā, tāda bija...
Tagad nedrīkst vairs 8))
Morāli nedrīkst, jo notiek attīstība, bīdīšanās, un pilveidošanās, un visu vērtību pārvērtēšana
|
Februāris 27., 2011
21:38 - Atvaļinājums
nu izskan pēdējās atvaļinājuma stundas.
Was fun!
Daudz ko nepadarīju, bet daudz ko padarīju arī.
Biju uz koncertiem, māsas žetonvakaru, uz kino, uz boulingu, pa veikaliem, sapirkos sev štruntiņus un drēbes, sataisīju kaudzīti ar auskariem, noskatījos kaudzi ar seriālu sērijām, izvadāju patisevi pa restorāniem, iegādājos jaunas garīgās un praktiskās grāmatas.
It's all good.
Jāsaka, ka paspēju milzīgi daudz pa šo nedēļu, lai arī vajadzēja vēl pa dakteriem izstaigāt, satikt arī draugus un izbraukt kaut kur ārpus pilsētas kaut cik tālāk. Bet tas tad jāmēģina realizēt parastajās darbadienās un brīvdienās.
Prieks par mammu, kura sākusi atdzīvoties dzīvei, kaut kur doties, veltīt laiku sev un izklaidēm, nevis gruzīties vai drinkāt mājās. Bijām uz Arteli trešdienas vakarā un vakar vēl uz Zelta boulingu, viņa bij riktīg apmierināta.
Ādams kaut ko apsliminājies, milzīgi puņķi un klepelis. Kačāju viņam iekšā tējas un klepsīrupu un dārzeņu sautējumus.
Es te sākusi tik reti rakstīt, un galvenais iemesls tam ir diezgan apkaunojošs: esu uzsēdusies uz Twitter adatas... Un rakstu daudz īsus, publiskus bulšitus onlainā, un tas pasliktinājis kvalitāti maniem rakstvārdiem...
Un otra vieta, kur izpaužos, ir Wordpress, Asnātes Mājā.
|
Februāris 12., 2011
00:13 - 10-12.02
Izrādās, dzimšanas diena nav tikai viena diena, tā sākas ar to brīdi, kad tranzītā Saule sāk iet pāri natālai Saulei! Tāpēc jau labu brīdi pirms pašas "dzimšanas" ir tāds pacēlums, pacilājums un sajūsmums! :)
Es fiziski un garīgi jūtu to enerģijas pieplūdumu, kanāli ir vaļā, domas vaļā un jau skrien man pašai pa priekšu, un gandrīz nekas nespēja mani šodien izsist no sliedēm, esmu iemācījusies nostabilizēt pozitīvu garīgo! :)
Jo man godavārds iet kruta! To varētu saukt par foršām ikdienas uzvarām, ko šobrīd piedzīvoju! Jā, katru dienu kaut kāda neliela, tomēr ietekmīga uzvara ar pēcgaršu. Tas ir brīnišķīgi. Esmu ļoti, ļoti mierā ar to, un pamazām sāku justies kā īsta veiksminiece!
Protams, paturu tiesības besīties, kad ir enerģijas mīnusi, bet pa lielam man pilnīgi nav par ko sūkstīties! Pietrūkst miegalaika, jā, bet arī tas atrisināsies - aiznākošnedēļ atvaļinājumiņš!
Beidzot ir brīdis, kad pa īstam varu kaut ko savai mammai piedāvāt - izvadāju viņu vakar pa Alfu, paskatījāmies kino, paēdām Maķīti, pavazājāmies pa bodēm, nopirku viņai mirkļa iegribu - karalienes cienīgus auskarus. Nu pa smuko vakariņš!! Pašai tik milzīgs prieks man, ka varu ar viņu padalīties kopīgā piedzīvojumā un ar saviem tiešajiem ienākumiem! Man beidzot vairs nav mīnusi!
Esmu ar sevi apmierināta un mierīga, pozitīvā enerģija šobrīd natūrā pieplūst, un spīd, ka turpināsies vēl ilgi, ilgi!
Gaidīju šo brīdi :)
|
Janvāris 17., 2011
00:39 - iespaidi
milzīgi :)
Paldies, ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) eteerija
Jau tagad droši var teikt, ka bez Tevis man nesanāktu un nebūtu tā, kā tagad, un velsviņzin kur es vispār būtu! :)
|
Janvāris 14., 2011
01:47
Pasakiet, kura mūzika labi sirdi plēš?
|
Janvāris 10., 2011
09:47 - par Ādamu
citādi jau pilnīgs murgs tas mans žurnāls.
Ādams tagad ir izaudzis līdz tādai pakāpei, ka mazais, pūkainais bumbulītis, kurš visu ļauj, ir palicis uz bildēm vien.
Tagad ir ķeburains, ass ezis, kuram ir ļoti daudz visādu vēlmju, maz paškontroles un maz intereses par citu sajūtām, un pasaules centrā ir viņš un viņa vajadzības :) Tā, kā ar gandrīz četrgadnieku jābūt, I guess! ;D Tāpēc priecājos, ka izbaudīju visu to laiku, kad viņš ļāva sevi paijāt, murcīt, bučot, cilāt, staipīt, un viņam dziedāt. Varbūt kādā saprātīgā vecumā viņš man atkaļ ļaus sevi samīļot pa īstam, šobrīd man šos momentus ir jāzog :]]
Lai nu kā, bet pats labākais ir viņa fiška. Fiška par pasaules iekārtojumu un lietu secību. Tik interesanti pavērot, kas no tās mūsu audzināšanas sāk atspoguļoties! Esmu iemācījusi cēloņu-seku sakarību pamatprincipu, sak, ja varam sarunāt šitā, pēc tam varam sadarīt tā. JA tu tā, tad man būs jādara tā. Vienīgi viņš vēl nesaprot par jau notikušām lietām - tas notika tā, tāpēc ka tas bija šitā. Tur vēl vajag laiku.
Toties viņš ir iemācījies palūgt. Es mācu, ka var panākt gandrīz visu, ja vien papūlas prasīt mīļi, patiesi un sirsnīgi. Uz kategorisku pieprasīšanu nevar dabūt neko ;) Lai viņš tā iet pa dzīvi, manis pēc, visu neatlaidīgi, bet mīļi lūgdams. Labāk nekā ar spēku un skaļumu. Jo viņš tāpat ir skaļš un spēcīgs, tad vismaz brīdī, kad pašam kaut ko vajag, lai prot palūgt.
Ir sācis šķirot mammu un tēti. Vienā brīdī sūta nafik mani, citā - sūta tēti. Kurš pa dienu bijs besīgāks, to vakarā Ādams nepieņem.
Man ļoti patīk, kā viņš stāsta un apraksta, ko redz un jūt, pie tām mēs strādājām daudz. Lai sauc lietas, darbības un emocijas īstajos vārdos. Un viņš sāk pamatot savas darbības un savu fišku - to un to darīs tāpēc tā, ka izdomājis tā un šitā. Un prot paskaidrot, kas es paskaidrojumus prasu.
Un galvenais - viņš zina, ka viņu mīl, un ka nepametīs. Viņš jūtas drošs un pārliecināts, tāpēc jau pašlaik bieži atgrūž mani nost. Nu, es eju malā, bet saku, ja mani vajadzēs, tad es būšu. Lai pasauc :) Uzstāj, ka nevajadzēs, ka nesauks, bet es tik smaidu ;) Jo pēc brīža sauc gan, un uzstāj, lai viņu midzinu, un tad viņš apķer man seju ar roķeli, pievelk cieši sev pie auss, klausās, kā es elpoju viņam ausī, un visi citi pasaules trokšņi ir prom, un mieg ciet.
|
Janvāris 4., 2011
18:21
Dziesmu lirikos un daudz kur citur ļoti bieži figurē frāze ar domu: she/he won't love you like I do, sak, vienīgi mana mīla visstiprākā.
Bet tas nekad nenostrādā uz to mīlamo cilvēku, šis "solījums".
Kāpēc?
Tāpēc, ka pat mīlestībā mums nevajag kvantitāti, to mēs ar muguras smadzenēm un dvēseli jūtam.
Mums daudz svarīgāk par "bezgalīgo" mīlestību ir kaut pats mazākais uzmanības apliecinājums, bet no īstā, pareizā cilvēka, ko savukārt mīlam mēs paši. Vai tad tā nav? Kā jums šķiet
|
Janvāris 3., 2011
01:24
Visu gadu mani apsaukāja par egoisti.
Tagad, pēc visiem šiem nepamatotajiem apvainojumiem, šogad es tiešām darīšu visu tā, kā vēlos, kad vēlos un kāpēc vēlos!
|
|
|