|
|
|
Oktobris 24., 2009
17:32
Es biju ļoti izbadējusies, un tomēr, nespēj tas Elvi mani apmierināt vairs. Diezgan nelāgs ēdiens tais viņu ēdnīcās. Var just un pat redzēt, ka tie gatavotie ēdieni nav šodienas, nav svaigi. Ar gariem zobiem tos apžuvušos kartpuļus ar kečupu iemocīju. Kotlete vienīgi tāda ciešama, nevarēju piesieties.
Vot tas ir murgs. Ka nevar paēst.
Es jau ņemu maizītes, ābolus, šokoādīti no mājām, bet cik ta vēl es varu atstiept? Salātus netaisu mājās, neko īsti tādu uzsildamu arī nevaru ņemt, nav jau kur sildīt (IR te mikrene kaut kādā kabūzī, bet man jau nav laika turp aiziet!!), a ko iesāks ar aukstu mērci, piemēram.
Bet ēst darbā kaut kā baigi gribas. Tā doma, ka mājas ir tālu, ceļš garš un vēls, utt - tas laikam psiholoģiski ietekmē un liek mierināt nervus ar gremošanu - mājīguma aizstājēju... Plus varbūt tas, ka enerģija ļoti iztērējas - vislaik vai nu jāstāv, jākrāmējas, tad jārunājas; vai arī jācīnās ar šausmīgi neērtu krēslu, jākoncentrējas uz kādas rotas kvalitatīvu labošanu, vēl jāstreso par kasi un visām naudām... 8D
Ik pa laikam gribas iekosties kaut kur, godavārds. Tad es riju tos ābolus - vismaz nekaitīgi.
Bet nu tā krīze šitā visvairāk izpaužas, man liekas - vizuāli itkā viss pa vecam, bet kvalitātes ziņā šausmīgi kritusies produktu vērtība un pasniegšanas manieres un tirgotāju godīgums. Natūrā dod ēst cilvēkiem vairs ne tik labu ēdamo, jo svaigu taisīs tikai tad, kad viss vecais būs norealizēts. Vecus pīrādziņus cietus, bulciņas apkaltušas, pusdienu zupas piekožamā maizīte aizdomīgi pēc pelējuma. Eh. Ja sāktu šitiem visiem piesieties kā savulaik Maximai par salātiem, tad puse Bez Tabu raidījumu par to vien būtu
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
