|
|
|
Janvāris 10., 2011
09:47 - par Ādamu
citādi jau pilnīgs murgs tas mans žurnāls.
Ādams tagad ir izaudzis līdz tādai pakāpei, ka mazais, pūkainais bumbulītis, kurš visu ļauj, ir palicis uz bildēm vien.
Tagad ir ķeburains, ass ezis, kuram ir ļoti daudz visādu vēlmju, maz paškontroles un maz intereses par citu sajūtām, un pasaules centrā ir viņš un viņa vajadzības :) Tā, kā ar gandrīz četrgadnieku jābūt, I guess! ;D Tāpēc priecājos, ka izbaudīju visu to laiku, kad viņš ļāva sevi paijāt, murcīt, bučot, cilāt, staipīt, un viņam dziedāt. Varbūt kādā saprātīgā vecumā viņš man atkaļ ļaus sevi samīļot pa īstam, šobrīd man šos momentus ir jāzog :]]
Lai nu kā, bet pats labākais ir viņa fiška. Fiška par pasaules iekārtojumu un lietu secību. Tik interesanti pavērot, kas no tās mūsu audzināšanas sāk atspoguļoties! Esmu iemācījusi cēloņu-seku sakarību pamatprincipu, sak, ja varam sarunāt šitā, pēc tam varam sadarīt tā. JA tu tā, tad man būs jādara tā. Vienīgi viņš vēl nesaprot par jau notikušām lietām - tas notika tā, tāpēc ka tas bija šitā. Tur vēl vajag laiku.
Toties viņš ir iemācījies palūgt. Es mācu, ka var panākt gandrīz visu, ja vien papūlas prasīt mīļi, patiesi un sirsnīgi. Uz kategorisku pieprasīšanu nevar dabūt neko ;) Lai viņš tā iet pa dzīvi, manis pēc, visu neatlaidīgi, bet mīļi lūgdams. Labāk nekā ar spēku un skaļumu. Jo viņš tāpat ir skaļš un spēcīgs, tad vismaz brīdī, kad pašam kaut ko vajag, lai prot palūgt.
Ir sācis šķirot mammu un tēti. Vienā brīdī sūta nafik mani, citā - sūta tēti. Kurš pa dienu bijs besīgāks, to vakarā Ādams nepieņem.
Man ļoti patīk, kā viņš stāsta un apraksta, ko redz un jūt, pie tām mēs strādājām daudz. Lai sauc lietas, darbības un emocijas īstajos vārdos. Un viņš sāk pamatot savas darbības un savu fišku - to un to darīs tāpēc tā, ka izdomājis tā un šitā. Un prot paskaidrot, kas es paskaidrojumus prasu.
Un galvenais - viņš zina, ka viņu mīl, un ka nepametīs. Viņš jūtas drošs un pārliecināts, tāpēc jau pašlaik bieži atgrūž mani nost. Nu, es eju malā, bet saku, ja mani vajadzēs, tad es būšu. Lai pasauc :) Uzstāj, ka nevajadzēs, ka nesauks, bet es tik smaidu ;) Jo pēc brīža sauc gan, un uzstāj, lai viņu midzinu, un tad viņš apķer man seju ar roķeli, pievelk cieši sev pie auss, klausās, kā es elpoju viņam ausī, un visi citi pasaules trokšņi ir prom, un mieg ciet.
|
|
|