|
|
|
Jūnijs 19., 2009
11:28
Aizvakar Doma laukumā gāju, skatos, nāk tāds kaut kur redzēts tips. Vecrīgā jau vislaik pazīstamas sejas manāmas, bet nu šitais man uzreiz kaut kādas emocijas izsauca. Kad pagāja man tieši garām, sapratu - SLAKTERIS! Pastāvēju un čūskas acīm vēl pabolījos nopakaļ.
Ziniet, tā kā nekādu cieņu tas cilvēks manās acīs nav pelnījis (es vispār defaultā cienu cilvēkus tikai, ja ir, par ko, bet šitais ir konkrēti vien necieņu izpelnījies), gribējās pieiet klāt un palūrēt acīs, kaut ko pateikt. Ja es būtu vecis, toč paņemtu pie rīkles un pateiktu, ka viņš ir vecs muļķis un kā viņam nav kauna vispār Latvijā uz ielas rādīties.
Bet es esu tikai skuķis ar bērņuku ratos, un apkārt bij daudz cilvēku... Un viņš tiešām ir tikai vecs muļķis, ar kuru nav vērts ķēpāties.
Un tomēr, ja es zinātu, ka sagaidītu atsaucību no tiem apkārtesošajiem daudzajiem cilvēkiem, nu kuriem retais nezin mūsu "Nasing spešal" varoni, es skaļi būtu iesaukusies, "SVEIKI, SVEIKI, SLAKTERKUNGS!!....." Vai kaut ko tikpat stulbu, bet lai tik visi ierauga, ka viņš te viens un neaizsargāts, tomēr augstu zodu staigā, un visi viņam sastātos apkārt un paņemtu pie dziesmas, un kaut drusku izlādētu savas vispārējās dusmas par visu, ko viņš un viņa kompanjoni sastrādājuši...
Ļauni, ļauni izklausās, bet nu piedodiet
|
12:25
Ādams viens istabā spelējas un ik pa laika izsaucas, "Āk, dieus!", "Ādām, ku tu dārī!". Tā teatrāli.
(Citreiz vēl "Celīs augčā!", "Tiš, prom!", "Kuš!" Divus pēdējos visvairāk lieto Susliks, pie tam Kuš attiecās parasti uz papagaiļiem! Bet Ādam dzird.)
Tas ir tik briesmīgi. Iespējams, pat nemanot mēs visi (gan es, gan Susliks, gan mana mamma) šitā par biežu iesaucamies. Un tas iznāk automātiski, ja ieraugam, ka viņš dara kaut kādas šausmīgas blēņas. Un nevar traki dusmoties, viņš mazs un dumš vēl. Bet kā es zināšu, ka viņš vairs nav dumš, bet sāk jau tīši darīt blēņas, spekulējot uz to, ka ES domāju, ka viņš vēl mazs un dumš...?
|
12:35
Tikko sazinājos ar māsīcu, kuras meitiņai nedēļa palika tikko.
Stāsta, kā viņiem iet. Raud, naktīs neļauj čučēt mammai, puncīts sāp utt., pats mierīgākais bērns neesot, bet burvīgākais gan. Tas ir skaidrs :) Bet es iesmaidīju par teikumu, "Un laikam jau, ka neviens beerns neizaug bez nikiem :) Ja nu vieniigi tev:D"
Tā jau bij gan. Ādama niķīši un mans izmisums parādījās tikai tagad, kad viņam divi gadi palika. Kad bija maziņš, viņš tiešām raudāja TIK MAZ, ka mazāk nevarēj vēlēties, gulēja saldi un ilgi, un vispār tiešām bija miermīlīgākais, omulīgākais bērņuks, kāds vien bijis visā šitajā radu lokā, un to apstiprināja pilnīgi visi, jo viņš daudz smaidīja, bubinājās, viņu viegli uzjautrināt, nekašķējās cilvēkos vienkārši nekad. Man ļoti patīkami atcerēties.
|
|
|