|
|
|
Jūnijs 14., 2009
16:55
Es šodien pieskatīju 2 maziņos, ar 8 mēnešu vecuma starpību (Ādams vecāks)! 8]] Kamēr Vikīts mēģinājumā, tusējāmies ar Ādamu pie Marijas.
Izrādās, ka Marija arī ir tieši tāds pats mīļummīļš, mierīgs, foršulīgs bērnelis, kā Ādams viņas vecumā :))
Nebij nekādu problēmu. Abi viens otram kaut ko mācīja, rādīja, kopā spēlējās, kopā dziedāja skanošām mantām līdzi, baroja viens otru ar rociņām. Ādams tāds vairāk dauzonītis kļuvis, mierīgi nespēj nosēdēt, bet Marija smuki pašēž opā, kad uzaicinu. Mani viņa arī bij ļoti labi pieņēmusi, glaudās klāt, ļāvās samīļot.
Nebij nekādas psihošanas, raudāšanas vai ārdīšanās, nekādas kaušanās. Kaut ko tur padauzījās, bet neko briesmīgi.
Pats krutākais bij tas, ka es gandrīz, gandrīz viņus abus aizmidzināju! Visi bijām paagri cēlušies un ap vieniem nāca lūziens visiem trim!
Paņēmu Ādamu pie viena sāna, Mariju pie otra, abiem katram savs kņuzis, katram savs guļamlācis vēl rokā, visai varzai lielais pleds pāri, sāku klusām dziedāt un šie abi bez pretenzijām midzinājās nost. Marija 100punkt būtu aizmigusi! Ne vārda neteica! Acītes ciet, pieglaudās klāt, viss - miers! Ādams arī žāvājās, staipījās, iekārtojās mūsu pierastajā pozā, kā parasti viņš uz diendusu aizmieg, tomēr bij pārāk aizraujoši, ka pretī Marija guļ. Neļāva Marijai čučēt, bakstījās, bakstījās, pats arī neaizmiga īsti. Līda kājgalī viens pats gulēt, miegs nāca viņam, bet tomēr ne, kaut kā nav labi - sveša vieta tomēr sveša vieta, lai arī mamma un Marija blakus.
Bet kādas 4o minūtes mēs tā nogulšņājām, pa pusei guļot, pa pusei neguļot. Spēkus tomēr drusku laikam atguva abi, jo vienā brīdī Ādams vienkārši rāvās augšā un viss, aizgāja uz grīdas spēlēties, un Marija fiksi pakaļ, un sākās dauzīšanās.
Vikīts bij atpkaļ pēc 2 stundām, mēs ar Āģu fiksi uz mājām, un pašlai abi mazie susliki katrs savā galā pie savas mammas čuč
|
|
|