|
|
|
Marts 17., 2009
20:54 - Axuelji
JAu līdz šim uzskatīju, ka tie ministri, valdība, visi kas tur pie šprices, ir pilnīgi sajājušies smadzenēs. Bet šito ieraugot, ir skaidrs, ka viņi spējīgi vēl un vēl debīlāki palikt.
Tas pabalsts ir smieklīgs, protams, jēgas no tā ir pavisam maz, bet tas vienreizējā pabalsta piemaksa tomēr ir kaut kas.
Bet principa dēļ - taupīt uz jaundzimušo rēķina - gribētos vismaz dažus tos lēmējģīmjus sašķaidīt vēl stiprāk, kā līdz šim gribējies. Nu, ietaupīs 2 miljonus uz bērnu rēķina? Un kur novirzīs?? KAS ir VĒL svarīgāks par bērniem??? Pēc būtības?!!?
|
23:31 - Pirms 2 gadiem šajā laikā
man laikam beidzot sašpricēja epidurālo anestēziju - tā bija sāpīgākā dzemdību daļa, ko atceros 8))
Dzemdību sākums bij tāds vairāk priecīgs, nekā sāpīgs - vislaik baidījos, kādas tad būs tās briesmīgākās sāpes, bet, paldies medicīnas tehnoloģijām, tas nebij jābauda, jo drīz pēc tā šausmonīgā dūriena (jo tajā laikā vēl bij kontrakciju sāpes, bet nedrīkstēja kustēties! Tad es skaitīju pātarus) man ļāva atpūsties, tipa pagulēt, spēkus uzkrāt - bet kāds tur miegs, no tāāāda uztraukuma, kas notiks!!
Tad to laiku starp 17. marta 12 naktī un 18. marta 4 rītā gandrīz neatceros - tikai to, ka mani kaut kā nepareizi turēja, man nebija ērti, nezināju, ko teikt, visas instrukcijas bij aizmirsušās, vēl kaut kādus pārmetumus klausījos. Sāpes nebij trakas, bija tikai grūti.
Bet tad, tajā brīdī, kad jau bezmaz padevos - sak, lai paliek viņš iekšā; nezinu, kā ārā dabūt - viņš bija klāt.
Pats skaistākais, mīļākais brēcieniņš, ko dzīvē biju dzirdējusi.
Un šobrīd jau tīri puiciskā balstiņā man tāds pats brēcieniņš no otras istabas - "Maaaamma! Maaaaamma! Nā-ču! Nā-ču!" 8)
Divgadītis mans, mīļš un maziņš, maziņš un mīļš.
Tik dumji, ka mēs visi šitā slimojam tieši uz šitajām dienām. Atkrīt bēbju tusiņš, atkrīt jebkas, mēs esam vīrusaini un lipīgi.
Nez, vai tas būs vēl TAS, rīkot to tusiņu vēlāk? Cik zināms no pieredzes šajā mājā, viss, kas atlikts svinēšanai vēlāk, nekad netiek nosvinēts... Kā man gribas šito lauzt, ja jūs zinātu... Bet iespējas pagaidām ir tikai tik, cik viņas ir.
Nu, šo dz.d. viņš neatcerēsies anyway, tie ir mūsu pašu - vecāku svētki vien, un tomēr tas ir ideāls iemesls bērnu ballītei, un tai bij jānotiek.
Cerams, ka, kad tiks svinēta Ādama dzimšansdieniņa pēc kādas nedēļām divām vai trim (jo remonts jau arī nav pabeigts), ka tā sajūta tomēr būs, vismaz ciemiņiem. Lai tomēr sanāk tusiņš, kur Ādams ir uzmanības centrā. Viņš to ir pelnījis un viņam tas pienākas :)) Viņš ir bijis ļoti, ļoti labs bērniņš, i klausīgs, i prātīgs, i laipns un draudzīgs, un arī daudz ko samācījies. Un, pat ja nebūtu - tāpat viņam dzimšanas diena pienāktos, jo viņš mums vienkārši ir!! :]
|
|
|