18:51 - Vēl viens prikols ar Ādamu
Ievēroju vēl vienu fišku, kāda Ādamam ir.
Kad tagad bij jāliek viņu pa dienu gulēt, viņš niķojās, bļaustījās, lai gan redzams, ka noguris. Pati arī es nogurusi, izbesījusies, nenormāli gaidīju to brīdi, kad mazais nolūzīs un es varēšu atpūsties. Viņš vislaik mani sauc, vislaik prasās opā - es vairākas reizes nācu, cēlu, šūpoju, bet, tikko nolieku, brēc atkal. Jau galīgs besis. Nav spēka tik daudz celt, klausīties bļaušanu ausī.
Un tad es sapratu, ka vienkārši jāpaucina opā ilgāk no vietas, nevis tikai īsu brīdi. Jo tad viņš ne tikai nomierinās un pārstāj ārdīties, bet sāk ķiķināties. Satver mani aiz ausīm, sāk kaut ko mīļu runāties, bakstīt ar degunu, pieglauž vaidziņu, iedot buču. Nu TĀ, ka man visa sirds atslābinās :]] Garastāvoklis pašai uzlabojas. Viņš vienkārši piemīlina mani. Tajā brīdī es atrodu jaunas rezerves mieram, laipnībai, lai gan likās, ka viss tikko bij iztērējies jau un palicis tikai besis.
Un kad es viņu nolieku uzreiz pēc tam, kad viņš panācis šitādu samīlināšanos, viņš pilnīgi bez pretenzijām apguļas, paprasa savu kaķi un lāci, iespiež katru savā padusītē, taisa acis ciet un guļ nost! Savu ir dabūjis! Es arī tik priecīga, tik priecīga 8)) Viņš vēl pamāj "atā, atā", sak, es esu brīva un varu iet prom ;]]]] Dievinu šito bērneli.
Likās, ka tas varbūt tāds viens gadījums, bet ar laiku sapratu, ka tā viņam ir sistēma - es tikai pati aizmirstu vai neapjēdzu, kas jādara!
|