|
|
|
Augusts 20., 2008
22:38 - Dakterējumi
Biju pie fizioterapeita. Tā pati dāmīte, pie kuras Ādamu vedu, un kura pateica, ka viņam galīgi švaki ar visām malām, ka nav refleksi pareizie utt. Un beigās tāpat viņam viss bij kārtībā!! Un es nodomāju, mūžā neiešu pie tās dāmas - biedētājas... Bet nu sanāca pašai iet tomēr, par to savilkto plecu.
Bet nekas traks nebija. Pret mani tīri laipna un pļāpīga. Noskaidrojām, ka man tas, kas sāp, ir nevis nepareizi saauguši muguras skriemeļi vai vēl kaut kas tāds (kā es biju nodomājusi), bet tikai viens muskulis, kas pārāk ilgi nepareizā pozā un spriegumā bijis. Pie vainas kas - nekad neuzminēsiet! Jā, sēdēšana pie datora.
Stulbi man te, ka nav krēsla ar atzveltni, tikai ķeblis. Uz gultas ar datoru arī nav būšana, lasīt, skatīties varbūt, bet ne rakstīt...
Kauns vispār - i drošības tehniku skolā mācījos, i parakstījos, ka protu pie datora sēdēt, pati rakstīju projektu nedēļā darbu par pareizu strādāšanu pie datora... Šitā iedzīvoties muguras sāpēs atkarības pēc, moins vienkārši...
Kamēr visas darīšanas internetā izdara, laiks paskrien nemanot, ar koku neviens prom nedzen, vai ta var atcerēties un ievērot to piecelšanos un izstaipīšanos, atpūšanos ik pa laikam...? Es ne.
Brīžiem riktīgi tirpst tas kakls, spranda krakšķ, galva reibst, un tas jau nelabs simptoms esot, jo kaut kāda artērija tiekot iespiesta, kaut kā tā. Bet visu to varot izlabot, muskuli izvingrināt un atslābināt, un no sāpēm vaļā tikt. Jāiet būs uz vingrošanu. Jau pierakstījos pie Ainas, tās pašas, kas Ādamu izvingrināja gada garumā un viņam viss bij ok. Man jau pēc otrās vingrošanas labāk būšot. Nevaru sagadīt, godīg sakot! Nomocījos jau.
Njā, un jāmaina dzīvesveids. Pareizāk - attiecības ar datoru. Vismaz krēslu normālu jādabū. Kur es bez datora likšos. Cik nav mēģināts no šīs atkarības vaļā tikt, nekas ilglaicīgs nav sanācis. Ja man būtu kāda nekaitīgāka alternatīva rakstīšanai un rakstu publicēšanai, varbūt iztiktu bez visa pārējā. Bet nu nav. Ar roku rakstīt negribas vairs. Šitā ātrāk tomēr. Un tāpat nevar paspēt visas domas noķert! Bet visas svarīgas, viss vajadzīgs... Kas cits vēl man ir, ko pasaulei šobrīd rādīt...?
|
23:49
Ārprāts, kā tas Ādams visu dara pakaļ! Tagad samācījies smejoties pielikt roku mutei priekšā, tāpat kā es to daru... Klepojot jau sen liek roku priekšā. Un tad vēl sit plaukstiņas sajūsmā katru reizi, kad pasaku viņam "paldies", vai "malacītis" un tamlīdzīgi! Kaut gan es tā nemācīju pat!! :D Plaukstiņas plaukšķinājām tikai tad, kad kaut ko tiešām malacīgu izdarīja vai kaut kas ļoti priecīgs notika, bet tagad viņš aiz katra sīkuma plaukšķina :)) Tik smieklīgi brīžiem 8))) Būtībā viņš nešķiro notikums pēc to nozīmības, viņam viss, kas jauns vai interesants, ir priecīgs un svarīgs, un applaudēšanas vērts! :D
Vēl bij smieklīgi, kad viņš pakrata ar pirkstiņu, kad es tipa "dusmojos" un rādu viņam tā. Piemēram, kad iet pie TV pogas spiest (vislaik ceru iemācīt, ka to nevaig darīt, jo TV uzcelt augstāk nekur nevar, bet pa istabu tāpat sanāk dzīvoties). Es pakratu ar pirkstu, liekot itkā saprast, ka tas un tas nav labi un ceru, ka viņš tagad "apdomāsies" un "sapratīs"... Jā, un viņš "saprot" - arī pakrata ar pirkstiņu pret televizoru un manā balsī saka, tata tata dada dada... Ja jau mamma tā dara, tātad tā jādara... 8)))))
|
|
|