|
|
|
Marts 20., 2008
16:37
Galvā tāds kā duļķis.
Pusi dienas nosēdēju un neko prātīgu neizdarīju... Kāpēc?
Vispār bija grūta nakts. Ādams kaut kur sadabūjis baigo iesnu, tādu, kas pilnīgi tek. Un viņam grūti elpot naktī bija. Pie tam vēl istaba atkal auksta bija! Ņēmu mazo mums abiem pa vidu. Bet bij traki, jo viņš šausmonīgi grozījās, mīcījās, negulēja. Izgulējies šodien nav neviens. Bet nolikt gultiņā atpakaļ tādu neaizmigušu nereāli - milzonīgs brēciens. Miera labad turēju blakus. Bet miera jau tāpat nebija, tik vien, ka klusums.
Varbūt arī kāds zobs līda, un traucēja gulēt viņam... Bet vispār viņš traki šņaukājās, dzirdu, ka deguns ciet, paelpot viņam grūti. Kaut cik normāli elpot viņš var, ja elpo pavisam mierīgi. Tad nu jācenšās bij uzturēt to mierīgumu, ik pa laikam apmīļojot, mierinot...
Pamodāmies ap vieniem... Tad pusi dienas kaut ko noņēmāmies tepat istabā, kārtīgi pabaroju, siltu pienu devu - zināms, ka silts dzēriens drusku atvieglo to deguna būšanu, vismaz man pašai noteikti... Vibrocil pilināju viņam vēl. Ieslēdzu sildītāju, lai vismaz nav auksts gaiss istabā.
Saģērbu viņu vilnas zeķēs, vilnas biksēs un adītā jaciņā, atstāju gultiņā, viņš paspēlējās, paskatījās, ko es daru, pamētāja mantas no gultiņas ārā, apgūlās, kādu brīdi skatījās tālumā, un pēc brīža redzu, ka aizmidzis. Tagad pagulēs pāris stundas. Tad lūkošu, ko viņam atkal iedot ēst.
Ārā negribēju vest, tomēr tomēr tās iesnas. Svaigu gaisu ielaidīšu pa logu. Kaut kā negribas peku tādu slapjdegunainu vest ārā... Pašai gan man ļoti gribējās iziet tajā skaistajā putenī... Uzliktu uz ausīm kādu Ziemassvētku dziesmu un mēģinātu kādas sajūtas noķert...
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |