|
|
|
Decembris 13., 2007
11:33 - Vienpadsmitā stunda
Nejauši atradu - The 11th Hour. Dokumentāla filma, kurā tiek runāts par to pašu globālo saslilšanu, vides piesārņojumu un visām citām planētas problēmām. Interesanti, ka tur piedalās gan Stīvens Houkings, gan Mihails Gorbačovs. Tā vismaz titri saka... Nu, un daudzi citi, gan zinātnieki, gan citādi populāras personas.
Paskatījos mājaslapu, tur ir šis tas, kam pievērst uzmanību. Amīši diezgan pacentušies. Un man jau izskatās, ka diezgan daudz arī izdara. Es domāju, atrastos arī veidi, kā to pašu informāciju piedāvāt arī latviešu publikai. Un arī mēs varētu vairāk par to ikdienā piedomāt. Un ne tikai piedomāt, bet arī rīkoties.
"Anybody of an age can vote, because we vote everyday, when we pay for something. Everytime you lay your money on the counter to buy something, you are saying that, I apporove of this object, I approve of how it was made and the materials that are in it, what's going to happen to it when I no longer need it and throw it away."
"There are too many of us, using too many resources too fast."
Cerams, ka atnāks līdz mums ar šitā filma...
|
11:53
Vakaros paliek tik grūti, nu tik grūti viņu aizmidzināt! Nekādi nevaru dabūt gatavu to vakara rituālu, tādu drošu un stabilu! Pareizāk, nevaru dabūt atpakaļ!! Jo kādus 5 mēnešus no vietas vakars bij vienāds - nomazgājamies (vai vannā vai kaut kā tāpat), naktsdrēbītes mugurā, tīrs pamers kājās, puisīts pats sedziņā ieskauts, mammai uz rokas, silta piena pudele mutē, naktslampiņa ieslēgta. Tikko pudele tukša, kņuzis mutē, tad vēl pāris dziesmiņas, mīļa pabubināšana, un tad jau aces ciet. Nolieku gultiņā, un čuč kā enģelītis līdz rītam.
Pēdējā laikā, kopš iemācījies uzrauties stāvus un ņemties gar gultas malu, viss! It kā aizmieg uz rokām, bet, kā nolieku, tā augšā. Un es nevaru viņu piespiest ar varu gulēt guļus, es tā nedaru! Bet, kad viņš raud, kājās stāvēdams un es viņu nomierinu, tad viņam atkal paliek jautri un labi, un atkal nekāda gulēšana.
Vakar ar - ieliku vannā, viss kā nākas. Kamēr es pudelīti taisu, atnāku, skatos - viņš jau atlūzis. Bet pulkstens pusdeviņi vakarā! Nu nemūžam viņš nenogulēs līdz rītam šitā! Pie tam ēdis pirms tam sešos! Jādod to pudelīti. Šausmīgi jau bija, bet modināju. Nevar uzmodināt! Labi, tomēr kaut kā. Un tad uzreiz pa īstam čučēt, pamazām jau bija desmit pienākuši. Un ko domājies? Viņš noguļ līdz divpadsmitiem un ceļas augšā! Es tieši bij pati sataisījusies beidzot iet gulēt... Bet vienam pati jautrība tikai sākās... Un šoreiz varu teikt - galīgi nomocījos... Līdz diviem viņš tā ņēmās, kamēr man blakus atlūza. Es cēlos un gultiņā liku. Pašai miegs pēkšņi pazuda. Vienvārdsakot, murgaina nakts bija. Šorīt desmitos bija augšā. Ko ta viņš tur bij pagulējis! Un tagad pusdivpadsmitos atlūza sēdus man blakām ratu krēslā, tā vienkārši - spēlējās, spēlējās, un knokt - pat bez kņuža. Kamēr es te par 11. stundu lasīju...
Trakums ar tām diendusām. No vienas puses - es baidos, ka viņš pēdējā tik nelabi vakaros aizmieg tādēļ, ka pa dienu 2-3 reizes guļ. Bet viņš tiešām aizmieg vienalga kurā vietā un apstākļos! Aizvakar atlūza man ar pilnu muti putras, kamēr viņu baroju!! Man pat bildes ir!!
Lūk - pa dienu guļ kad un kā grib, bet naktī nevar normāli piedabūt aiziet čučēt. Protams, viņš gulēs tikai tad, kad patiešām arī gribēs. Piespiest nevar un nevajag. Un es jau priecājos, ka mans čiepulis smaidīgs un omulīgs ņemās un dauzās, tas jau ir jauki, un daudz labāk, nekā ja viņš brēktu. Vismaz zinu, ka nervi saudzējas viņam. Labi, ka vismaz vienam mūsu ģimenītē paliktu nesabojāta nervu sistēma... Bet naktī tak jāatpūšas, ķermenītim un prātiņam jāatgūst spēkus un harmoniju... Mammai arī jāatpūšas drusku...
|
|
|