|
|
|
Janvāris 22., 2007
23:39
Katrīna Pasternaka savā raidījumā pieminēja tādu frāzi, kas spilgti iespiedās atmiņā:
"Mūsu bērni nepiedzimst mums, viņi piedzimst citiem". Ar domu, priekš citiem. Viņi nepaliek mums.
Es tā padomāju, tā tač ir - es piedzimu savai mammai, bet ar viņu kopā es biju tikai līdz zināmam brīdim, kamēr kļuvu patstāvīga, un tagad es esmu savam vīram, un tas, atšķirībā no dzīvošanas kopā ar vecākiem, ir paredzēts uz visu atlikušo mūžu. Tāpat arī vīrs - uzauga savā ģimenē ar vecākiem un māsu, bet tagad viņš ir tikai man...
Un tā būs arī ar mūsu dēlu - mēs viņu laidīsim pasaulē, uzaudzināsim par foršu veci, un viņš no mums aizies, kad satiks savu dzīvesbiedri...
Droši vien būs arī vēl kāds bērns, viens vismaz. Varbūt meita. Un viņu uzaudzināsim par feinu dāmu, un, kad pienāks laiks, viņu aizvedīs kāds jauneklis. Un tā ir jābūt.
Pēc tam mēs ar večuku paliktu vieni paši 8) Atkal vieni ;D Dzīves uzdevums un pienākums izpildīts, tad varētu atkal dzīvot tikai sev :) Bet, protams, būt līdzās savam auklējumam, kad viņam vajadzīgs padoms vai atbalsts.
Tas vidējais un optimālākais vecums, kad bērniem jāsāk dzīvot patstāvīgi, ir 21 gads. Tas nozīmē, ka apmēram tik arī ir tas laiks, kamēr tā neredzamā nabassaite ar savu bērnu vēl pastāv. Ja ilgāk - tad tā jau ir drusku novirze no normas. Bērns, kas jau ir pieaugušais, sāk traucēt vecākiem un vecāki sāk traucēt savam pieaugušajam bērnam, kam jau pašam jāuzņemas atbildību par visu savā dzīvē, un viss būs kārtībā.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |