|
|
|
Decembris 30., 2006
12:36 - Okej, atpūtos ;D
Viss ir it kā tāpat, kā līdz šim, un tomēr - nav. Ir kaut kā savādāk...
Paralēli ierastajai ikdienai tagad ir ļoti īpašas, pie tam pavisam svaigas atmiņas, ko cilāt un pārrunāt ar mīļumu, un bildes, ko skatīties! Un uz grīdas sešas vāzes ar nu jau apvītušām puķēm no radiniekiem! Un zelta riņķītis pirkstā 8)
Kāds bij strešiņš un satraukums pirms 22. dec, kamēr bij jādomā, kā tai iestādē viss notiks, vai man derēs drēbes, vai būs nauda fotogrāfam, vai liecinieki neaizmirsīs paņemt pases, kurā mašīnā brauks Ome, kurai grūti paiet, un ko mēs darīsim uzreiz pēc tam, un kā paspēsim sagatavoties arī Ziemassvētku svinēšanai! Kādas dāvanas kam dāvināt, kā apsveikt vecākus, kā pa vidu visam arī paēst 6x dienā, sakopt māju un krāsni vēl izkurināt... To visu mēs divatā vien!
Un tāāāāāds tagad razslabons pēc tā visa... Absolūts miers! 8D
Kāzu vakarā mūs Gatiņš un Indra - mūsu (sa)vedēji un laulības reģistrācijas liecinieki mums noorganizēja privātu pasēdēšanu sveču gaismā privātā viesu istabiņā ar dzīvo mūziku Indras pavadījumā, un pēc tam to vakaru turpinājām pavisam neformāli - mums četriem+istabiņas saimniecei - vienkārši iedzerot šampanieti (man, protams, Mežezers) un parunājot par to, kā ta nu mēs šitā sagājām kopā, kādi plāni turpmākajai lielajai dzīvei un kādas vispār sajūtas, kad ir apprecēts vismīļākais un tuvākais cilvēks :)
Nākošajā dienā tik paspējām kaut ko sapirkt Ziemassvētkiem un sadomāt, ko likt galdā, kā tie Ziemassvētki arī tūlīt pienāca. Pie mums bij mana mamma, māsa un Pupe. Bij tradicionālais mammas ceptais cepetis ar kartupeļiem un kāpostiem, mandarīni un šokolāde! ;D
Pie tam 25.dec. braucām pie mīļuma vecākiem uz Dārziņiem, tur mīļums atrādīja saviem radiem jauno sieviņu - mani - tiem, kas vēl nebij redzējuši. Tur arī jauki pasēdējām pie galda. Saēsts bij ne pa jokam.
Es par ēšanu tik daudz runāju, jo man tā ir tiešām aktuāla lieta, jūs jau saprotat :))) Jāēd bieži. Bet pa visu svētku laiku vislaik jutos labi paēdusi, beba arī paēdis, un mēs ļoti apmierināti ar dzīvi ;D Izrādījās, ka ļoti daudz ēdamā mums mājās palika pāri, un vēl 3 dienas pietikās, ko ēst! :D Nekur nebij jāiet nekam pakaļ ;D
Tā nu vairākas dienas pēc svētkiem mēs vienkārši cauru dienu vārtījāmies pa māju, ēdot nost labumus, drusku pastaigājot pa āru, bet pārsvarā skatoties brīvdienu programmas pa TV, pilnīgi ne par ko vairs nestresojot! ;D
Tāds īsts darba spars atjaunosies tik pēc 1. janvāra, es pieļauju. Nu, man nekas daudz nebūs jādara anyway! Skolā mācības beigušās, uz darbu arī īpaši neplānoju vairs iet, vienkārši ņemšos pa māju un gaidīšu bebu 8] Un baudīšu pēdējos divus divvientulības mēnešus, ko vēl var pavadīt ar vīru :D Pēc tam jau vairs nekad īsti nebūsim divi vien.
Okej, medusnedēļa turpinās 8)
|
13:04
Man takš te bija viens pārdzīvojums vakar!
Māsīca atveda pie mums savu trīsarpusgadīgo meituku Betiņu, lai mēs pieskatam viņu no kādiem pieciem līdz deviņiem... Tā kā man nekādu plānu nebij, domāju - okej, jāizpalīdz takš, vai ta man grūti!
Bet ziniet - IR GRŪTI!!
Es pilnīgi neko nejēdzu, ko darīt ar tādu bērneli!! 8(((
Un mana māja vēl pagaidām absolūti nav gatava mazu bērnu izklaidēm un audzināšanai, un es pati arī vēl neesu gatava - man vēl bēbis tikai būs, vēl nav!!!...
Nekādu rotaļlietu man mājās nav, tikai viens spēļu ezītis. Pa televizoru neko interesantu nerāda, un multenes DVD man ir tikai divas. Viena par sunīšiem, otra - par pelītēm. Visi gardumi, kas bij palikuši pēc svētkiem, jau bij noēsti. Sīkā bij atvesta ar mašīnu, ar istabas drēbēm. Ja būtu āra drēbes līdzi, mēs būtu visi pastaigāties izgājuši, vismaz kaut kas... Bet nekā!
Uzliku multeni par sunīšiem. 15 minūtes pasēdēja un paskatījās, tad piedāvāju viņai zupu. Jā, ēdīšot! Ielēju vismazākajā šķīvītī mazmazītiņu porciju, jo zināju, ka visu neizēdīs... Un no tās pašas porcijas apēda 4 ēdamkarotes un pateica, ka negaršo. Nopriecājos, ka nebiju vairāk ielējusi, jo tad būtu jālej ārā, bet man takš pašai labi garšo... Un nedomājiet, ka es varu ēst no šķīvja, ja tur kāds cits nav pabeidzis ēst! Man pilnīgi vienalga, ka tas "kāds" bij tikai maza meitenīte! No vienas pudeles arī nedzeru ar citiem! Tikai ar vīru.
Pēc tam viņai sagribējās to otru multeni, par pelītēm. Uzliku. Kādu brīdi skatījās, kaut ko čaloja. Es sēdēju klāt, skatījos līdzi, atbildēju, runājos... Tad viņa izdomāja, ka jāliek atpakaļ to multeni par sunīšiem!!
Uzliku. Atkal drusku paskatījās un vairs nevarēja mierīgi nosēdēt. Piedāvāju viņai krāsainos zīmuļus un papīru, lai pazīmē.
Pieķēpāja 2 lapas 10 minūtēs, un atkal viss. Atkal nav ko darīt!
Un tad sākās.
Izdomāja, ka viņai vajag mammu! A mamma aizbraukusi! Kā lai iestāsta, ka mammu jāpagaida, ka jāpasēž un jāpagaida? Es mīļi, draudzīgi un saudzīgi runājos ar viņu, goda vārds! Centos, cik varēju, skaidri paskaidrot, kāda ir situācija. Tad viņa sāka dīkt, lai ejam pie Lauras (viņas auklīte, mana māsīca, kas dzīvo pretējā dzīvoklī), bet Laura takš arī nav mājās, tāpēc jau Betiņa ir pie mums! Nē, mēs varot "tāpat aiziet" uz turieni.
Mēģinu ieskaidrot, ka mēs netiekam tur iekšā! Un tad sākas, "kāpēc?", "kāpēc?", "kāpēc?" KATRA teikuma galā...
2 minūtes kaut ko parunājamies, novēršu viņai uzmanību ar kaut ko, bet tad viņa atceras atkal, ka viņa grib pie Lauras! Viņai vajag Lauru! Un atkal man jāsāk no sākuma skaidrot, kāpēc Lauras nav un tagad nebūs, un kāpēc mēs netiekam tajā dzīvoklī iekšā.
Ziniet, šitā bez iepriekšēja treniņa atbildēšanā uz "kāpēc?" jautājumiem es patiešām izbesījos 8(( Galīgi nokaitinājos! 8(( Bet palīdzēt takš nekādi nevaru! Viņai pie mums ir garlaicīgi un viss!!! Vai tad tā mana vaina? Es tak centos, kā mācēju!
Tad atradu nodarbi, kas aizņēma vairāk kā pusstundu: sējām mezgliņu aukliņas no krāsainiem diegiem. Tas viņai patika. Samezglojām divas tādas, apsēju viņai ap roku, lai staigā kā indiāņu princese. Kādu brīdi viņa bij aizņemta.
Tad viņa atkal atcerējās, ka grib mammu. Un šoreiz vairs nebija nomierināma... 8(((( Kur ir mamma? Kur mana mamma? Kad būs mamma? Ko dara mamma? Viņa drīz būs? Gribu pie mammas! Kur mana mamma? Kad būs mamma? Kur viņa aizbrauca? Kur mana mamma? Gribu mammu!
Ehh.... ;[[[[
Nu neesu viņai mamma, ko es varu darīt? Savācu pēdējās laipnības un sirsnības paliekas, savaldījos, lai nesāktu psihot, un mierīgi skaidroju, ka mamma drīz būs, mamma solīja ap deviņiem būt apakaļ, tagad Betiņai jāpagaida, jāpadara kaut ko, jāpagaida, un es neko citu nevaru palīdzēt...
Bet "dziesmiņa" bija un palika tā pati: "Kur ir mamma? Kad būs mamma? Ko dara mamma? Viņa drīz būs?"........ Jū, ar visām asarām un pinkšķēšanu!!
Bet es nevaru tā vienkārši ņemt svešu bērnu rokās, sākt mīļot un mierināt kā savējo! Man negribās un nepatīk! Nu nav man tas "iekšās"! Jo tas NAV savējais, pie tam viņa tik daudz un nesakarīgi runā un ēd man nervus! :/ Es gandrīz varētu teikt, ka daudz vairāk uztraucos par to, ka pati esu nomocīta un izbesīta un gribu no viņas atpūsties, nevis par to, ka viņai ir garlaicīgi un "gribās mammu"! Pārdzīvos takš kaut kā!!
Karoč, aukle no manis pilnīgi nekāda, diemžēl.
Un mazi bērni man patīk tikai tik ilgi, kamēr viņiem ir līdzi viņu mammas, to es nopietni saku.
Es zinu, ka man pašai kādreiz pienāks laiks, kad būs jāatstāj uz kādu īsu laiciņu savu sīci kādam citam pieskatīt, jo kaut kad gribēsies kaut ko padarīt, kur sīcīti nevar līdzi ņemt. Bet tas jau būs savādāk!!:F
|
|
|