Šodien galvā bij tikai viens vārds: tuberkuloze...

Visa dzīve gar acīm paskrēja. Ome sabiedēja ar visadām nejaucībām, kas tik varētu būt un varētu notikt. Bet nu, aizgāju vakarā pie ģimenes ārsta ar visu rentgenu, nu, nav man tuberkulozes. Akūts bronhīts gan. Un ir tieši, tieši tā, kā es paredzēju: jādzer jauna deva citas antibiotikas, jāizstaigā vēl miljards ārstus, un galvenais - jāsēž mājās :'((((((((((((((( Es šodien tā sapriecājos, kad skolā biju..... Sūdīga jau sajūta, bet vismaz cilvēkus satiku, redzēju, parunājos!!!! 3 nedēļas mājās nosēdētas!! Ceturtā aizgāja.... Un vēl labu brīdi jāsēž, jāguļ, jāārstējas. Eh, es jau sāku pierast, ka šitā būs visu laiku. Jāmācās bezmaz sadzīvot ar šo murgu. Esmu kā bezpalīdzīgs bērns, tik sarežģīti visu uztvert, kur nu vēl saprast, vislaik gribas raudāt par katru sīkumu. Turējos, bet cik ta var. Vairāk nevaru. Antidepresantus man neizrakstīja, jo tāpar daudz piļuļas jādzer jau. Eh. Ēst arī īsti negribas. Nu, jautri.

Uhh, un vēl man ir aizdomas, ka šī būs ļoti auksta, drūma, tukša, vientulīga ziema :/