Hmm, interesanti, vai mani kāds mīl? Šobrīd un, nu, vispār.....  :D

Varbūt tas ir vafeļu iespaidā vai kādā citā sakarā, bet šodien mani nodarbināja šāds jautājums :))) Žēl, ka to nekādīgi nevar uzzināt un izpētīt, līdzīgi kā, piem., iespējams izsekot, kādas IP adreses skatās konkrētu lapu utml. :]

Kaut nu līdz rītdienai tas būtu beidzies un varētu atsākt normālu dzīvi. Nē, pirmām kārtām jau jācer, lai es rīt neaizgulētos :S

Nu šitais bij totālais gļuks.... Ka tik visu atcerētos vēlāk

Arlabunakti

Knapi atceros, kā šī diena sākās :)) Notika pāris mācību stundas, tad brīvs laiciņš, atbraucu mājās paēst.... Tad atpakaļ uz centru, uz Elijas ielu, atbalstīt Viksi Fabrikas 3. atlases kārtā, tad ilga sēdēšana un gaidīšana un aktīva "atbalstīšana". Jāpiebilst, ka Viksis tika jaunā šova pamatsastāvā ;D malacīc Viksis. Tad knibinājos uz māju pusi, pa ceļam vēl izbaudot negaidīti spožo sauli, kas priecēja mani visu ceļu uz mājām.

 Pārējo šīs dienas laiku esu nosēdējusi pie PC, velkot OLP, 3DoorsDown un Spiderman2 OST. Un gruzoties... Būū

Šodien no rīta vēl bij jautri, bet tagad čaiņiks sāp kā nelabais ;((( Un visu laiku viskaut kas aizmirstās...

 Man ir diži plāni attiecībā uz rītdienu. Wish me good luck. I'm going to get some answers, once for all... Citādi nav miera. Citādi nebūs miera. Miera tāpat nebūs. Bet būs drusku skaidrāka bilde. This is going way too far.

Gribētos atsākt rakstīt dzejoļus. Gribas uzrakstīt garu un interesantu stāstu. Bet tas viss sēž manī iekšā, un nenāk ārā. Kad paņemu pildspalvu un baltu lapu, uz tās atspoguļojas tikai kāda vārsma no kādas konkrētas dziesmas, kas skan galvā un nedod mieru. Atliek tikai pārlasīt šo rindiņu un klausīties visu dziesmu atkal.

Too much free space and emptyness on all my drives - HDD and my heart aswell... And this void hurts like hell...

Lūk, šobrīd gan nejūtos īsti labi vienatnē :S Varbūt tas ir vienkārši nogurums un galvassāpes, kas iespaido manu stabilo "vienatnē būšnanas" principu, bet pa ilgiem laikiem atkal jūtos ritīgi vientuļi :/ Patiesībā, man gribas kārtīgi izraudāties uz kāda pleca, par visu, kas noticis pēdējā laikā. Jūtos kā vecajos, sarežģītajos tīņa gados, kad tas vien bij prātā - kaut tik būtu kāds blakus, kam pieķerties un bēdas izsūdzēt, ne tikai jautroties, kad visa pasaule griezās ap kādu citu personu, ne mani pašu. Bet kas tad domās par mani, ja es pati par sevi nedomāš...? Niviens. Es zinu. Pofig. Nu toč es pēc sevis šodien neizklausos.... :S Piedodiet, atvainojiet, tiešām