Tikko atkļuvu mājās no tusiņa, kas bij domāts kā tusiņs ar draugiem uz visu nakti.

Tagad man ir skaidrs, daudz skaidrāks viss. Pusvasaru es pārdzīvoju, ka nesatieku vecos draugus, kuru man tā pietrūkst, ka nenotiek nekādas sanākšanas, kā agrāk, jo visi strādā, nevienam nav laika utt utt utt..... Izrādījās, ka notika gan. Tikai bez manis, apmēram tādu iemeslu dēļ: kaut kas tur kaut kā, un vietas vairāk nebija, vai kaut kas tamlīdzīgs. Nu Ok, saprotams jau, saprotams...Labi, ka uz otro vasaras pusi es jau sāku pierast pie tā, ka nekādu tusiņu nav. Un tā pat izrādījās labāk. Ja nav, tad nav. Varbūt vainīgs ilgais laiks nesatiekoties, vai kādas izmaiņas iesaistīto cilvēku raksturos vai kaut kas cits, bet vairs nav kā agrāk. Agrāk es neparko negribētu tik ātri braukt mājās. Laikam agrāk jutos vientuļa vienatnē..... Bet tagad vairs nav tā piepildījuma, kas bij vēl pavasarī, pat vasaras sākumā... Man pat dažbrīd likās, ka daudz kas ir tais runās un izdarībās uzspēlēts.... It kā es nepazītu savus draugus..... Bet vistdrīzāk, mainījusies esmu es, ne viņi. Es tagad visu redzu savādāk. Jā, mainījusies esmu tikai es....

Hā! Šovakar, nākot mājas no 2.tramvaja pieturas, Āgenskalna ielas bij pilnīgi tukšas, un tās piederēja vienīgi man, nu tā bij kolosāla, brīva sajūta! Jāsaka, tas bij pats labākais moments visā šajā vakarā!! Es, viena pati es, ielas vidū, laternu gaismā, OLP uz ausīm visā skaļumā, lēkšoju pa Tukuma ielu, Liepājas ielu, Krūzes ielu.... Super! Jau kārtējo reizi pārliecinājos, ka viena pati ar sevi jūtos vienkārši vislabāk, nu visvislabāk. Un tieši tā man uzlabojās garīgais, kas pēdējā laikā ir bijis dikti zem nulles! Nu kāpēc es tik maz laika veltu sev vienai.....? Kāpēc tik reti tā staigājos apkārt...? Kāpēc turpinu pievienoties kādai kompānijai, ja starp cilvēkiem nejūtos tik labi, tik brīvi, jo mūždien kaut kas jāpietēlo, tādēļ ka nevaru atļauties būt es pati...? Jā, visatklātāk pret sevi un pasauli jūtos tad, kad neviena apkārt nav. Sev jau nemelosi. Un man patīk, ka varu vienmēr tik daudz jauna pati par sevi uzzināt, kad tā pavēršos uz iekšu un domāju sevī, bez kompleksiem, aizspriedumiem, šaubām vai vēl kādām nebrīvām būšanām. Njā, no malas tas droši vien izskatās garlaicīgi..... Heh, esmu pietiekoši daudz dzirdējusi no dažādiem cilvēkiem, ka esmu mīļa, interesanta, forša un neparasta, lai es apzinātos, ka neesmu gluži pelēka, sekla vai garlaicīga persona. Tikai tas prikols tāds, ka visinteresantākā es esmu vienatnē. Bet tas attiecas tikai uz mani pašu, tas ir man vienai, tikai es sevi tik labi pazīstu, lai patiktu sev. Visiem pārējiem esmu tā Asnāte, ko jau pazīstat. Bet ko gan jūs zināt, neko jūs nezināt.... Jo jums veinalga. He he, es tik daudz tagad rakstu par sevi vien, sevi vien, es tāda un šitāda.... Ha, bet šis jau ir mans žurnāls, mana dienasgrāmata! Rakstu sev, ne kādam citam, runāšu par sevi vien, cik man ienāks prātā. Man vienalga, ka es tagad izklausos pilnīgi jukusi. Esmu ar. Varbūt neesmu. Kā nu kurš domātu. Bet - es pati uzskatu, ka esmu tikai drusciņ jukusi, nevis pavisam. Tātad - tā ir īstā patiesība, jo tā es jūtos šobrīd. Esmu divatā ar sevi, nekāda sveša viedokļa vai domu te nav. Tāpēc zinu skaidri. Esmu drusciņ jukusi, jo pēc idejas normāli tas viss nav, tā man pašai liekas.

Es laikam varētu kā traka dienu un nakti "dziedāt", ka man venalga, vienalga, vienalga par visiem aizspriedumiem, visiem sviestiem, gļukiem, intrigām, afērām, tēlošanām un vientulību.... Vientulības nav! Ir brīvība!!!.......;D he he.....

P.S. Es zinu, ka viņiem visiem nav taisnība, kas saka, ka man būs grūti, vientuļi un garlaicīgi vienai dzīvot savā jaunajā dzīvoklī, kur drīz ievākšos. Ak, ak, viņi tik ļoti maldās, maldās...!!! :D ha ha ha hāā

Vakar tajā tusiņā satiku arī savu bijušo draugu. Sen nebijām redzējušies, es jau domāj, nez, kā tas būs, pēc tik ilga laika atkal viņu satikt, tik daudz kas tak noticis.

Starp mums jau sen viss ir cauri un beidzies, se-e-en jau esmu tam tikusi pāri. Un ko viņš domā par mani tas šobrīd vispār nav būtiski. Čomi esam palikuši.

Skatoties uz viņu, redzu, ka viņš jau vēljoprojām ir tas pats cilvēks, ko labi pazinu un kas man patika, tikai es esmu mainījusies.... Draudzīgi apskauju viņu, tāpat vien, lai saprastu, ko pati domāju.... Nu ko, sajūtu viņa siltumu, atpazīstu viņa smaržu, kas man agrāk padarīja crazy, sajūtu viņu. Izsecināju tādu lietu: kā vienkāršs draugs viņš ir super, bet kā puisī mani viņā saista tikai fiziska pievilcība. Patīk. Vienkārši augums. Bet tajā pat mirklī es domāju par kādu citu. Kā personība mani saista cits cilvēks. Es mīlu citu personu. Un viss. Viss.

Man ienāca prātā papētīt, kas un kādā sakarā lasa manu žurnāliņ' un vai vispār lasa ;D