> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi

Augusts 5., 2004

12:46 - * * * Es sēžu un nevaru sagaidīt, kad viņi visi aizies. Vēl apmēram piecas stundas. Tad es beidzot palikšu viena pati. Tālu prom no visa un visiem. Es apsēdīšos uz gaiteņa galā esošā lielā loga platās, baltās palodzes. Omulīgajā vakara bezvējā skatīšos, kā virs apkārtējo ēku jumtiem un tālo koku galotnēm noriet saule, debesis paliek sārtas, tad pavisam tumšas, kamēr var sākt skaitīt zvaigznes... Domās es būšu tieši tur, kur norietēja saule - Rietumos. Domāšu par to, kas notiek tajā pasaules malā šajā pašā brīdī. Nez, kā būtu, ja es būtu tur, piemēram, sēdētu uz līdzīga loga, bet ārā pavērtos pavisam cita ainava, bet tomēr - ar to pašu saulrietu, saule tak mums visiem viena... Tā sēžot tur un skatoties tālu lejā, gribas būt tur, uz tās tukšās, klusās ielas, un iet vienkārši uz priekšu. Vienkārši pastaigāties. Man tik ļoti patīk to darīt. Tiešām, neko vairāk nevajag... Vēl nāk prātā doma, ka šobrīd varēju nebūt viena pati. Un tad ir interesanti tā klusiņām pie sevis izdomāt, kurš būtu tas cilvēks, ar kuru gribētu šajā visā dalīties... Kas nesajauktu šīs pārdomas un fantāzijas, netraucētu man, bet izdzīvotu to tāpat kā es. Kas skatītos tajā pašā virzienā... Garastāvoklis:: nostalgic Mūzika: Our Lady Peace - I'm sorry

(saki)