> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi

Jūnijs 28., 2004

01:03 - Nu i zieps... Atjēdzos, ka jau nedēļu neesmu satikus nevienu no saviem draugiem... Agrāk katru dienu bija pierasts satikties...Pagājušā mēneša laikā tas noticis apmēram 2-3 reizes..... Kas notiek? Tāks: pirmkārt-skola beigusies, visu jūniju bij prakse; otrkārt-darbs. Treškārt-internets... Dators aizņem neveselīgi daudz mana laika. Kas mani šeit tur? Padomāsim. Mūzika? Man jau mēnesi ir problēmas ar skaņas karti, kopš pārinstalēju Windows. Mūzika ir, tik klausīties nevar, tātad atkrīt... Kas vēl? Čatošana? Heh, nemaz tik daudz nesēžu čatos, tas mani nesaista. Un vispār, man ir ļoti maz kontaktu virtuālajā telpā. Kādi 8-9. Agrāk bija trakāk. Bet man patīk, ja es par cilvēku zinu ko vairāk nekā tikai niku, vecumu un mīļāko čatošanas vietu. Ja nav daudz paviršu paziņu, tad izpaliek daudz dažādu pārpratumu, kad neatceries, kas kurš īsti ir un kādā sakarā ar jamo vispār runā. Meklēju šeit jaunus, īstus draugus. Ne tikai internetā, bet arī dzīvē. Jā, un puse no maniem kontaktiem ir jau zināmi draugi iz dzīves. Novirzījos no tēmas. Tatad, kāpēc tik daudz sēžu netā? Agrāk tač tā nebija. Jāatzīstas pašai sev, jūtos vientuļi. Un pašai smiekli nāk par ideju, ka internets kaut kādā veidā varētu šo tukšumu aizpildīt. Un tomēr es nedaru to, kas būtu jādara, un sanāk apburtais loks. Jā, gaidu kādas jaunas ziņas no draugiem, vai arī, kad kāds no viņiem "ielogosies" (lietoju MSN). Kāpēc nepiezvanu un nesarunāju kaut kādu strelku? Laikam bremzē ideja, ka nevienam nebūs laika priekš manis. Ja jams ir on-line, tad gan jau būs laiks uzmest man kādu rindiņu... Kāpēc man tāda mānija? Bāc, internets paņem tik daudz mana laika, bet neaizpilda to, sassssodīc. Smieklīgi, vai ne. Stulbi, atzīstu. Un saprotu arī to, ka kaut kas nav kartībā. Varbūt vainīgs arī lietainais laiks, kas mani tiešām neiedvesmo. Ir tāda cerība vēl, ka jūlijā sākumā kaut kas mainīsies. Tad būs sen gaidītā, nopelnītā naudiņa. Tad es tā kartīgāk savedīšu sevi kārtībā. Jaunu frizūru, pirmām kartām, tagadējā ir OK, bet apnikusi. Nav "skraidamo" apavu. Esmu noskatījusi vienas foršas pusgarās bikses superīgā zilā krāsiņā... Nu, un kad būšu sevi šādi "apgreidojusi", būs bikiņ pabužināta pašapziņa, varētu sākt rādīties atkal sabiedrībā... Iešu noskatīties visas filmas, kuras tā gribējās redzēt. Iešu vakarā uz Vecrīgu klausīties dzīvo muzičku, malkojot kaut ko dārgu un garšīgu... Bet pats galvenais, sarīkošu dārzā šaslikvakaru kopā ar visiem sen neredzētajiem draugiem, kuru man tā pietrūkst. Laikam esmu apsēsta ar šo domu... Laikam pie kaut kāda slēdziena nonācu tomēr: ārēju apstākļu dēļ esmu atsvešinajusies no draugiem, un tagad man viņu pietrūkst un jūtos vientuļa; tas izskaidro to, kāpēc jūtos tik slikti un tik daudz laika pavadu, meklējot piepildījumu internetā, mēģinot iegūt jaunus draugus, lai gan patiesība man vienkārši jāsaņemās un jāapzvana īstos draugus! Un tas būs tad, kad būšu tam gatava, un gatava būšu tad, kad savedīšu sevi kartībā, lai draugiem būtu prieks mani redzēt - tādu, kāda es īstenība esmu! Nevis kā šobrīd - apjukušu radījumu, līdzīgu ezītim naktī uz šosejas... Garastāvoklis:: thoughtful

(saki)

22:13 - Shodien...? Pārdomu pilna, būtībā skumja diena. Pēdēja prakses diena, rīt sekmju grāmatiņas... Tad šis murgs būs beidzies. Nu lab, murgs tikai tādēļ, ka mana meistare mani ienīst, jo man, redziet, ir attieksme. Jā, kā lai es, cilvēks, palieku veseliem nerviem, kad šamējā visu laiku mani speciāli kaitina. Un tās nav tikai manas iedomas. Kāda starpība, tikai es vienīgā to zinu, neviens cits to nevar saprast. Negribējās pa taisno pēc skolas un mājām iet, laiks tik silts bija, izdomāju pavazāties pa pilsētu. Tā nu es bezmērķīgi klīdu pa Rīgu, pa ceļam apēdod 2 saldējumus, pētīju skatlogus, vēroju cilvēkus uz ielām. Pa Bastejkalnu, pa Esplanādi, gar viesnīcu Latvija, gar Barona centru, pa Čaka ielu, pa staciju, un tikai tad uz mājām. Visu ceļu uz auštiņām klausījos Cosmos albumu, ko vakar dabūju. Johaidī, lūk ko nozīmē akadēmiskā mizikālā izglītība!! Lai saka, ko grib, bet man patīk. Super tās balsis tiem puišiem, pie dažām dziesmām pat asaras birst, konkrēti - Dūdieviņš un Miedziņa dziesmiņa. Tā takš mana bērnība, vismīļākās bērnības atmiņas. Cosmos aizskāruši manas dvēseles stīgas. Ir pavisam nedaudz mūziķu, kam tas ir izdevies. Un šo mūziku turu sev tuvumā... Eh, diena vēl nav beigusies... Gribās, lai kaut kas labs vēl šodien notiktu. Jāskatās, ko es pati varu darīt lietas labā. Garastāvoklis:: apathetic Mūzika: Cosmos

(saki)