Ceļš jeb Idioti pie stūres

Dusmās vāroties un apsaukājot Latvijas Pastu un NVA, devāmies Valmieras virzienā. Ar katriem nobraukties kilometriem temperatūras rādītājs mums vēstīja, ka temperatūra kļūst aizvien zemāka. Labi, ka pēdējā brīdī tomēr pietika prāta vilkt nost kedas un to vietā izvēlēties pusziemas zābakus. Prieks nebija ilgs. Aizdomājusies par dusmām un temperatūru, kādu brīdi nepievērsu uzmanību ceļam (protams, kā pasažiere), līdz, paceļot acis (te nevarēju izvēlēties atbilstošāko frāzi - paceļot acis, uzmetot acis. Kaut kā pārāk neatbilstošas darbības ar acīm), dažus desmit metrus priekšā ieraudzīju mašīnas priekšējos lukturus. Nevis pretējā joslā, bet tieši priekšā. Protams, man izspiedzās pavisam nelatviskais vārds ar b burtu. Cauri sestdienas mieru gaidošajām smadzenēm izšāvās vismaz trīs turpmāko notikumu scenārija varianti. Viens no tiem - nobrauciens pa krauju vai vismaz pa diezgan slīpo nogāzi. Nu nekas - bremzes līdz galam. Un pāridiotiskais apdzinējs kaut kā iekārtojās savā joslā. Pārdesmit kilometrus raudāju. Vispār, šķiet, ar katru klātnākošo dienu kļūstu bimbīgāka. Un nu jau uz mani pilnībā var attiecināt sakāmo: acis slapjā vietā. Bimbis aiz acu āboliem ir gan prieka, gan bēdu, gan dusmu, gan aizkustinājuma brīžos. Aizkustināt gan, man liekas, ir tāds divdomīgs vārds. Kad tikām līdz laukiem biju nomierinājusies un tikusi galā gan ar bimbi, gan dusmām. Brīvdienas mīnus 6 grādos, kuriem nebijām gatavi, varēja sākties. Bet arī tas vēl nebija viss.