da nav ko teikt
vienas vieniigas dziivoklju domas

Aizdomaajos shodien par sennedomaatajaam lietaam deelj viena mammas pusteikuma. Saapiigas, vecas, nesmukas lietas. Neaizmirstamas. Nepiedodamas. Un lai arii cik ljoti censtos nedomaat/aizmirst/izlikties, ka tas bijis citaa dziivee, sekas jau juutamas joprojaam. Iipashi, kad redzi, ka var buut arii savaadaak. Pat ljoti savaadaak. Neskauzh jau, tikai saap. Varbuut kaadreiz iemaaciishos neuztvert gjimeni kaa dazhaadu iemeslu deelj radiitu kropliigu veidojumu.

Man nepietruukst nekas no taa, kas bijis. Man viss ir tagad.

"Ja citi ir speejushi iztikt bez manis, es arii esmu spiesta iztikt bez vinjiem. Nesaistiit sevi taadaam saiteem, kuras ir par stipraam, lai taas aatri vareetu saraut. Nepirkt dziivokli, nesaderinaaties, netureet kakji un neaudzeet istabas augus. Nepadariit sevi ievainojamu vai atkariigu, noteikti neiemiileeties vairaak nekaa stingri nepiecieshams. Un nekad nezaudeet kontroli."