Vēsturē un tās mācībā ir kaut kas tāds,
kas mani spēj aizraut līdz tādam kā savdabīgam meditatīvam stāvoklim.
Es aizdomājos par to, kā bija, kas notika līdz pēdpēdējai detaļai,
līdz vaibstiem un krāsām, gaisa temperatūrai un mitrumam,
un tanī mirklī ir gluži vienalga, cik tas viss ir autentisks, vai tā tiešām ir bijis,
jo manā vēstures meditācijā tas ir tieši tā.
Jā, man tas šķiet neaprakstāmi interesanti.
Un, ja nu tiešām es kaut kad, neskaitot sapņus, varētu nonākt pagātnē..