Šķiet, ka citi kontinenti man vienmēr likušies drīzāk kā izdomāts stāsts.
Ziemeļamerika un tās ārprātīgā dažādība,
Dienvidamerika, indiāņi, pludmales un narkotikas,
Āfrika, platīns un rituāli tiem, kas vēl nav izplatījušies pa visām citām pasakām un realitātēm,
bet Austrālija jo īpaši - tā nudien ir tikai pasaka.
Un tā nu es tagad ik pa laikam savā prātā flash-flash uz-flashoju sev stāstu par Ziemeļameriku.
Un ne jau, kā krievi teiktu глямурную Las Vegasu, Ņujorku vai citas metropolītiskās lielpilsētas,
bet Amerikas, Kanādas nomales. Kur cilvēki dzīvo mietpilsonisku dzīvi, tēvu dienās iet uz mežu (kurā, starp citu, ir milzīgi koki kā pasakās jau atkal) un brīvdienās kaut ko cep grillā.
Jā, un tad vēl tās tipiskā vidusskolas.
Un viss, ārprāts viss. Neaptverama dažādība, sākot no skatiem Kuprajā kalnā līdz izdomas zīmogiem Krēslā.