"Kurš gan mani, cilvēku, var apturēt?"
noteica Kāds, nospļāvās un trallinot kūņoja tālāk.
Aiz ēkas stūra, atspiedies pret ķieģeļiem, rokās mētādams sērkociņu paciņu, stāvēja Liktenis.
Satīriski pasmaidīja, ieklepojās un, aizsmakušā balsī flegmātiski sacīja: "Neviens, neviens.."
Garām gāja izstīdzējis skuķis, ne vecāks par divpadsmit. Liktenis uzšvilpa meitenei un izveicīgi no viņas somiņas izzaga lūpu pomādi. Tad viņš sev uz pieres ar to uzrakstīja "neviens", no zemes pacēla izsmēķi un nolēma doties uz Daugavmalu.