apmēram pie kuldīgas vecā cietuma, lieliem, klusiem soļiem ejot, ik pa laikam dzeltenās kļavu lapas vandot un pie sevis smagi elpojot,
apģērbusies savā melnajā mētelī un apkrāvusies ar daudz mantām, es pēkšņi atskārtu, ka man tomēr patīk nopietnas smaržas.
un tad manā degunā, nomainot patīkamo eikalpitu tējas smaržu, uzvirda pavisam aizmirsts, bet tomēr mīļš marc o'polo aromāts.
man nepatīk spīdīgas lūpu pomādes, un manas kājas ir garākas nekā meliem.