rīts likās bezgala skaists, līdz brīdim,
kad pret mūsu mehānisko zvēru pretī triecās divi pavisam īsti stirnu bērni.
un tas brīdis, kad tā galva un graciozais kakls, sadūries ar mašīnas priekšu, pēdējā skatienā vēl nolūkojās uz mani,
bija gluži tāds pats, kad es ar ķermeni triecos pret zemi, atvērtām acīm un konfekti mutē ieraudzīju anitu, kas slīdēja aizvien tālāk, un ar tādu pašu dinamiku piezemējās.
apstājāmies.
un sāku raudāt.
blakus pļavā vēl lēni lēkšoja mazākais stirnēns,
kurš neticamā kārtā bija ticis pāri ceļam bez nāvējošiem šķēršļiem.
šausmīgi.
galva sāp jau nu kā visu dienu.
uz skolu aizbraucu ar puisi, kuram bija tik nesaprotama latviešu valoda,
ka nācās pāris reižu pārjautāt, kur viņš mani izlaidīs.
bet izlaida tieši pie skolas durvīm,
neskatoties uz to, ka ielas vidū atradās zīme iebraukt (vai arī braukt, īsti nezinu) aizliegts.
nē, mana sieviešdvēsele tam vēl netiek pāri.
ceļmalās iedegtie ugunskuri - Komentāri
kā maldugunis
туман kā migla. (littleappleman) wrote 9. Oktobris 2007, 19:48