Tikko nospiedu send pogu. Vēl viens darbiņš padarīts. 

un tomēr.. esmu kārtīgi apdomājusies un tagad cenšos savu dienu sadalīt pa stundām, izplānojot, ko kurā stundā jāpaveic.

tas saucās - mans izmisīgais mēģinājums neieslīgt bezjēdzīgā stresa un neapmierinātības stāvoklī. cerams izdosies.

vispār ir liela motivācija nedaudz saudzēt sevi šajā ziņā. 

tāpat jāatrod lielāka motivācija beigt būt egoistam. tikai tagad sāku nedaudz ieraudzīt cik self-absorbed esmu.

domājams, ka aiziešana no darba šo apziņu tikai vēl vairāk apskaidros, kas nebūs diez ko patīkami. tāpēc jāsāk pie tā strādāt jau tagad.

ehh. uz izdošanos.

no more self-pity.

vispār pēdējās nedēļās pilnīgs bardaks notiek galvā.

bet sestdienas vakars ļoti atgādināja par to, ko tomēr nedrīkst atmest savā dzīvē. savstarpējās attiecības ir ļoti svarīga dzīves sastāvdaļa. 

un tiešām, kaut arī iepriekšējā nakts bija maz gulēta, un vispār pārgurums mocīja, pat trijos naktī gribējās turpināt kopā būt. 

turpināt smieties, runāt, baudīt vakaru, baudīt dzīvi. svinēt dzīvi.

tiešām lielais paldies jums.

un tas nekas, ka jāturpina vien tas ikdienas skrējiens un apziņa, ka tā atslēgties var reti, nepamet. tomēr atgādinājums paliek.

un tas ka dzīve mainās  un mēs maināmies, tas jau arī ir skaisti. 

un jā, ir dzīvei humora izjūta, ir.

ir tādi notikumi kā šie, kuri atgādina par dzīves esenci.

tu tik ilgi jau sēdi iesprūdis tajā īgnuma, sistēmas, ikdienas rutīnas, neapmierinātības noplukušajā dīvānā, ka nemaz neesi manījis, cik ļoti tas tevi ir sagrauzis.

tev riebjas tava ikdiena, bet tu atkārto to katru dienu, katru nedēļu. 

tu vairs pat neizbaudi tos notikumus, kuri reiz sagādāja prieku. brīvdienas rīta kafija un brokastis ar tuvajiem. mierīgs vakars divatā pēc garas darba dienas. saulaina diena starp lietus mākoņiem. 

savdabīgi, ka tik sāpīgi mirkļi pēc laika, pēc pārdomām, pēc lūgšanām var rādīties pilnīgi citā gaismā.

atgādināt par to, cik dzīve ir skaista un pilna brīnumu.

apzinos, ka šobrīd tās negācijas ir manā ikdienā tā ieēdušās, ka tik vienkārši no tā netikšu vaļā, bet pamazām rodas motivācija.

jā. tagad jāizdomā, kā lai to savu ikdienu pārveido, lai tu atkal neiesprūstu tajā nolādētajā ritenī.

Interesanti cik daudz visu maina attieksme. Reāli nekas nav mainījies, tikai tas, ko pati savā prātā esmu izdomājusi. 

mazās dzīves lielie sapņi.

mēs komunicējam reizi mēnesī, dzīvojam katra savā Latvijas nostūrī un mums nav ne jausmas, ko ikdienā dara otra.

tomēr, kad sazvanāmies, lai cik gan smieklīgi tas nebūtu, runā viņa un es dzirdu sevi.

vienmēr kaut kas cits uz sirds, bet katru reizi tik labi jūtu to, kas viņai iekšā sēž.

ir patīkami nolikt klausuli un justies nedaudz labāk, nedaudz iedvesmotāk.

man mājās stāv pilnas klades piedrukātas,  nemaz nerunājot par to visu, kas ir šeit. kas tad īsti notika ? kāpēc vairs nav vārdu?

kaut kur laikam mēdz pazaudēties. tieši tāpēc, jau vajag rakstīt, lai nepazaudētos.

kaut kāda kēksu cepšanas mānija atsākusies. gan tā gatavošana, gan tas, ka cilvēki uzslavē, ka tev kaut kas sanāk labi, sniedz to foršo sajūtu.

tagad tā atskatoties atpakaļ uz to laiku, kas nostrādāts, domāju, kā tas ir mani mainījis.

laikam nedaudz biezāka āda uzaugusi. dažreiz pat sanāk pastāvēt par sevi tā skaisti un neņemt pie sirds mēslu mušas.

dažreiz. 

trakākais jau tas, ka tā mēslu muša, kura visvairāk sāpina, esmu es pati. nav jau nekāds jaunatklājums.

un tad tu sāc apkārtējiem uzspiest to pašu izjūtu par sevi, kas tev pašam ir. graužot savas attiecības.

bet nav jau tikai tas neskaistais. tik pat bieži, cik tu satiec riebīgus enerģijas un pozitīvu emociju vampīrus, tu satiec arī patiešām labsirdīgus cilvēkus.

ar to skaisto mīļuma dzirksteli acīs. 

aij. cerams, drīz atgriezīšos.

tad nebūs tik garu ierakstu vairs.

rīt.

man nav ne jausmas kā izskaidrot šo sajūtu, kura mani šovakar pārņem.

varbūt jau labi.

ehh. interesanti, ka beidzot esmu tikusi vaļā no skolas, vismaz uz diviem mēnešiem, būtu jāpriecājas, ka beidzot ir nedaudz brīva laika, bet iekšējā sajūta..

tāds drusku tukšums iekšā? kas to lai zin..

vienkārši jāsaņemas realizēt vasaras plānus. 

bet tagad jāklausās Ziedoņa un Vācieša vēstuļu saraksti Znotiņa un Daudziņa izpildījumā.

mm.

iestiprināšanas.

kūkas un kafijas.

jā.

prieks, ka dzīvē vēl ir cilvēki, kuri rada vēlmi būt labākam, nevis tikai noslēgties vairāk.

apzinos, ka esmu palikusi neiecietīgāka un egoistiskāka. labi, ka ir kāds, kurš sejā pasaka, ka tiešām tāds esi. 

prieks, ka atsāku domāt.

prieks, ka ir plāni šai vasarai, pat tad, ja trūks laika to visu paveikt. 

prieks, ka ir plāni kā tādi. 

tagad tikai nolikt vēl pāris eksāmenus un uzrakstīt kursa darbu, tad varēšu tam visam ķerties klāt.

jā.

peh.

jātaisās uz darbu.

cheers.