un jā, šajās pēdējās dienās esmu nonākusi pie secinājuma, ka atradīšu savu aicinājumu starp šiem iespējamajiem (slēpot, sērfot, snovot) ja neviens man nederēs, tad nodošos vienkāršai gleznošanai, un tad es dzīvošu kalnu namiņā, un būšu kā tie vecie večuki ar garām bārdām(cerams tikai, ka bez bārdas), par kuriem neviens nekad īsti nezin vai tā ir leģenda vai tomēr īstenība. un tā kā mana mamma grib mazbērnus, tad man jāizdomā kā tos sagādāt, bet leģendām diemžēl nemēdz būt bērni, man liekas, tikai mazbērni. tādēļ viņai būs jāiztiek ar mazmazbērniem. tikai kā var dabūt mazbērnus bez bērniem? un tā vakardiena tika pasludināta par dzīves mērķu izvirzīšanas dienu jo ar a. beidzot atradām savas dzīves mērķi.
tā tikai, manas pārdomas.
bija vēl kaut kas, ko ļoti vēlējos pārspriedelēt, bet man piemirsās, cik nelāgi. laikam pie vienas šodienas iešana pret vēju lietū uz mājām pa lauku ceļiem.

"..Taču cilvēka brīvību nenosaka ārējie apstākļi. Cilvēka brīvība izpaužas attieksmē pret tiem. Vergs var būt ārējos apstākļos nebrīvs, bet iekšēji pilnīgi brīvs un laimīgāks par vergturi.”
„Vergs laimīgāks par vergturi? Tas nevar būt!”

iz e-mistērijas .. šim tekstam līdzīgu dzirdēju fõnā televīzorā skanot, bija laikam raidījumā viss notiek vai kkas tāds..