"Es nezinu, kas man vainas. Man ir bail. Man bail, ka kādam pār mani atkal būs tā vara, likt smaidīt ne no kā, likt raudāt, kontrolēt manas jūtas, kontrolēt visu ko jūtu, tikai ar savu rīcību, jeb kādu, pat neapzinātu..
Mans prāts, viņš atkal spēlējas ar manām jūtām. Es nezinu, kāpēc tas ir atgriezies. Tas mazliet sāp, mazliet, pat ne sāp, bet ir iezadzies manā apziņā un kādu brīdi pagrozīsies tur, paplosīsies un būs ieņēmis manus laimes hormonus un tos mazliet apstādinājis...
Es zinu, ka tas nav nekas, ja tas mani netraucēja tik ilgi jau, lai arī stāvēja manā acu priekšā jau cik ilgu laiku. Tāpēc tas liekas muļķīgi. Smieklīgi, man kaut kas ir bijis ar cilvēku, kurš mani nepievelk, ar kuru es nedrīkstētu neko darīt, kurš pat loģiski visu izanalizējot nepievelk, pilnīgi nekādi. Bet tas, kurš mani pievelk neizskaidrojami, man nekādi nav pieejams. Bet tas viņa smaids, tas ir tik vilinošs, bet acis, tās notver. Es nesaprotu, es zinu, ka šie skatieni tiek veltīti ik vienam, bet mani tie pievelk un būtu labāk, ja viņš to nedarītu... es zinu, ka viss turpināsies tāpat kā līdz šim, tikai mana attieksme kādu laiku būs mazliet savādāka, izmainīta..."
/kaut kad ļoti sen/

kādreiz man sanāca uztaisīt no nekā kaut ko, bet mok, tad tas likās KAUT KAS.