šodien mammai nosvinējām vārda svētkus, tā mierīgi. un es nebiju vienīgā, kas nolēma atcelt šodienas tikšanos. it kā pārcelta uz rītdienu.
ar brāli un māsu skatījāmies saulrietu, dzērām aliņu un runājām par dzīvi, politiku un vēl šādām tādām štellēm.
nolēmu - vienīgais, kuram man par savu dzīvi šajos gados būs jāatskaitās būs Dievs. protams, ne mazsvarīgi, bet tas būs tikai un vienīgi Viņš, neviens cits. tādēļ es dzīvošu skaisti un baudāmi, tā kā man iegribas, ne tā, lai citiem no tā būtu kāds labums. es nevaru regulēt savu dzīvi tikai tā, lai citiem būtu labi. man nebūs viņiem jāatskaitās. tikai sev un Viņam. tādēļ es dzīvošu. un par spīti visām savām muļķīgajām un dažreiz tik nepareizajām (vismaz tā citi tās sauktu) rīcībām, es sasodīti mīlu savu dzīvi un man ar to pašlaik pietiek. man nav jāsteidzas kļūt nopietnai. šie ir tie gadi, kad dzīvot tā, kā es tagad dzīvoju. es nesaku, ka tie ir tie labākie gadi. pēcāk, jā, arī tad būs savi gadi un savas darīšanas. man būs jāuzņemas vairāk atbildības un spēcīgāk jāregulē sava dzīve, jo tad es, iespējams, ietekmēšu arī citu dzīves ļoti drastiski.
tātad dzīvoju sev. skaisti. baudāmi. nesāpinot citus ar aprēķinu. nē. pat tad, ja no vairākiem redzes skata punktiem nācies secināt, ka tikai sāpinot un čakarējot varam iespiesties kādam atmiņā. lai arī cik ļoti man kādreiz un laikam jau arī šobrīd gribētos kādam būt patiesi nozīmīgai, es laikam atsakos no kaut kā tāda. un turpinu būt tagad.

es mīlu sevi. un es mīlu savu dzīvi. jā.