02 April 2011 @ 02:19 am
 
man bija bail skatīties. un tad man rokā iespieda oranžu karuseļa žetonu. es tā satraucos, ka pat nepaskatījos, kas tie par zelta burtiem virsū. tad mūs apsēdināja katru savā pusē un viss sāka lēnām griezties. tad ātrāk. tad pavisam ātri un viss ķermenis savilkās panikas konvulsijās. "atslābinies," es sev ieteicu un nākamajā mirklī izbeidzās jebkādas bailes. karuselis mētāja ķermeni uz riņķi, tad virpināja milzīgos kūleņos. rotēju kājām gaisā virs Raiņa mežonīgā ātrumā un pētīju pretī sēdošo un lejā stāvošo sejas. karājos ar galvu lejup un vēroju zemi un kokus apkārt. bija patīkami. un gribētos to atkārtot dienas gaismā, kad apkārt viss ir labi redzams, ne tikai tumši koki un apkārt ņirbošās gaismas.
un bija pārsteigums par sevi. agrāk pat parastos, rotējošos karuseļos - tādos kā bērnībā - bija paniskas šausmas, iekrampējos rokturos, ārprātīgās bailēs kunkstēju un lūdzos, kaut ātrāk viss beigtos, kaut pasaule pārstātu griezties uz riņķi un mani izlaistu ārā.

vēlāk mēģināju ballēties, bet sirdī lieli, smagi akmeņi. aizvēlu viņus mājās.