Īsts latvietis dzer (daudz), dzied (vismaz pats tā domā), uzskata, ka nauda = slikti, vēl viņam ir mīksta sirds (gribas džipu un, ja banka dod, tad atteikt nevar). Īstu latvieti raksturo nemitīgas sēras par kaut ko, taču viņš nekad neteiks, ko domā un ko jūt. Dzīves moto: "Laime... kādreiz... būs..." Visām problēmām nekavējoties meklē risinājumu - kā pirmais parasti prātā iešaujas pašnāvība.
Jā, un vēl kārtīgs latvietis ir nacionālists un, kā jau kārtīgs nacionālists, ienīst krievus. Naids pret krieviem vienkārši ir neatņemama viņa identitātes daļa, tas arī viss.

Es gan neteiktu, ka lekcija "Kāpēc es mīlu krievus?" Ģertrūdes ielas teātrī būtu kaut kas nenormāli smieklīgs. Jā, tajā var arī par sevi izsmieties, bet kopumā izrāde bija līdz kaulam patiesa, un tādi kulaki uz acs brīžiem aizdod arī smagākas pārdomas.
Ir vērts aiziet paskatīties uz sevi no malas.

Starp citu, neatstājiet sveces nepieskatītas, draugi. Šovakar apdzēsu topošu ugunsgrēku brāļa svaigi izremontētajā istabā.