nu, lūk.
salasījušies un saklausījušies aprakstus, cik bīstama ir Amata pie 2 m ūdens līmeņa (sagāzušies koki, augsti viļņi, atstraumes, grūtības tikt krastā un marodieri, kas nosper apgāzušās un nelaimē nonākušo airētāju laivas...), vakar ilgi domājām - varbūt labāk braukt uz Braslas upi. iedvesmai aizgājām līdz lustūzim un paskatījāmies, kā Amata vairākas laivas vienu pēc otras met pret pret klinti, apmet otrādi un rauj cilvēkus vienus pašus lejup pa straumi (apmēram šitā). iekrītot tajās mutuļojošajās ūdens tonnās, kas gāžas uz jūru, kaut ko kontrolēt jau ir samērā grūti - var tikai cieši turēt airi, palaist kājas pa priekšu un gaidīt, kad izmetīs krastā.
saskatījušies biedējošos skatus, vairums gribēja braukt uz Braslu, jo no astoņiem braucējiem pieciem tā bija pirmā reize Amatā, kur nu vēl pie tik augsta, auksta un viltīga ūdens. kaut kā nemanāmi daži Amatas piekritēji tomēr pārliecināja, ka vismaz rāmākais posms no Melturu tilta līdz Zvārtes iezim ir jāizbrauc.
( es ļoti priecājos. )