divas dienas vajājām sauli. tukšas pludmales Kolkas apkaimē, saules stari starp mākoņiem un pēkšņas lietusgāzes, no kurām bēgt. slapja telts un nakts automašīnā.
saulē sasiluši, raupji mola akmeņi, maigas pļavas un vēl maigāka pludmales smilts, liedaga oļi, meža mētras un čiekuri, dabas taku dēļi, mazpilsētu veikaliņu gludās grīdas, pāris siltas peļķes, spirdzinoša jūra un Engures ezera dūņainā dzelme - tas viss zem manām kailajām pēdām. jutos kā no jauna atklājusi svarīgu maņu sevī un aizmirstu dimensiju pasaulē.
mēs dzīvojam paradīzē.
vajag nozagt laiku pa laikam brīžus vientulībā - tie ir tie, kuros netraucēti klausīties. sevī, apkārtnē, uzsūkt sajūtas un tās izgaršot līdz pēdējai niansei.
un nekas un neviens neiejaucas, nejautā, nepieprasa.